25/04/2020
Bieži vecāki uzdod jautājumu: kāpēc rodas bērnu un pusaudžu agresija un ko darīt vecākiem?
24 praktiskie punkti - ieteikumi par bērnu agresiju dažādos vecumos:
1. Bērns atšķiras no pieaugušā ar to, ka pieaugušajam ir nostrādāts bremzēšanas un kontroles mehānisms. Frāze "paņem sevi rokās" pret mazuļiem ir nepiemērojama, viņiem pagaidām "nav ar ko" paņemt sevi rokās. ;-) viņi tikai mācās. Par to ir svarīgi atcerēties.
2. Visus darbus ar vecākiem es uzsāku ar resursu tēmu (ja pieaugušais nevar parūpēties par sevi, ja viņš ir piekusis, spēki izsīkuši, ir pilnīgi normāli un dabiski, ka viņam nepietiks spēku adekvātai pieaugušā reakcijai). Bērnam var pateikt: Esmu tik noguris, ka tagad man kādu laiku ir jāpaliek vienatnē, lai vēlāk ar tevi es varētu runāt mierīgi un pareizi. Bērnam mēs neesam vajadzīgi 24 stundas diennaktī un 7 dienas nedēļā. Bērnam ir svarīgi, lai mēs rūpētos par sevi. Viņš no mums mācīsies. Tas ir viens no labākajiem ieguldījumiem viņa nākotnē. Ja vecākiem nav spēku, tad visi pārējie punkti ir bezjēdzīgi.
3. Bērni ir ļoti stipri, ja lielākoties viņiem līdzās mēs esam "adekvāti", tad mūsu "neadekvātuma" periodus viņi pārcietīs bez lieliem zaudējumiem. Taču te rodas būtisks jautājums, kādi mēs patiesībā esam lielāko laika daļu.
4. Ass un atklāts process ir drošāks par slēpto procesu. Neizrādītā pretošanās pāriet "ēnā" un var pārvērties par ķermeniskiem simptomiem, par autoagresijas formu, "agresija uz sevi" var izpausties kā sekmju pasliktināšanās, kā upura stāvoklis, tai skaitā bērns var sākt zaudēt mantas, "pievilkt" ar tādām darbībām sev "sodu". Vai bērns var jums pateikt "nē"?, vai ģimenē ir pieļaujams viedokļu konflikts? Vai bērnam dod izvēles iespējas? Vai bērnam ir sajūta, ka viņš var kaut ko ietekmēt?
5. Bērns var "spoguļot" agresīvu pieaugušu agresīvo uzvedību, var dusmoties "citu vietā". Ļoti bieži ar savu uzvedību bērns "izrāda" ģimenē esošu, bet noklusētu konfliktu. Ir svarīgi godīgi analizēt savu pieaugušo uzvedību un savas reakcijas. Tas nenozīmē, ka ir jākļūst agresīvam, bet tas nozīmē, ka ir jāatrod pieņemamu veidu kā izpaust informāciju par savām vajadzībām.
6. Agresija bieži rodas no nedrošības sajūtas. Var kompensēt sāpes vai aizvainojumus. Pie tam bērnu var aizvainot skolā, bet agresiju viņš vērsīs pret vecmammu vai jaunāko brāli. Ir svarīgi uzmanīgi un daudzos līmeņos izpētīt situāciju.
7. Agresija var būt pasīva un aktīva (pasīva, piemēram, ir parādīt mēli cilvēkam aiz muguras, kļūt par liecinieku "atklātiem" agresoriem). Aktīva agresija var būt verbāla vai fiziskā (verbāla - apsaukāšanās, ķircināšana un kaitināšana, brēkšana). Fiziskā agresija ir sist, fiziski izrēķināties.
8. Katram agresijas veidam pastāv sava reaģēšanas metode: verbālās agresijas gadījumā mēs varam runāt ar bērnu, fiziskās agresijas gadījumā var apstādināt roku, likt bloku, mācīt izvairīties no sitieniem
9. Ir svarīgi atcerēties, ka pirms verbālā perioda mazuļi (kas neprot runāt sakarīgā cilvēku valodā) verbālā kontakta vietā izmanto ķermeni. Iepazīstas, apberot vienam otru ar smiltīm, mētā mantiņas, "pieskaroties", it kā izstiepjot savu roku līdz cilvēkam, kas viņus interesē. Tas neliecina, ka jūs priekšā aug sērijveida slepkava vai agresors. Mūsu uzdevums ir pakāpen*ski, lomu spēlēs, mācīt iepazīties, izveidot un iegaumēt komunikācijas prasmes.
10. Ja mazulis sit mammu, tēti, vecmāmiņu un dara to ar smaidu, visdrīzāk tā nav agresijas izpausme. Tā bērns spēlējas. Svarīgi pieaugušajiem kontrolēt savas emocijas un pretī tās neizrādīt pārāk stipri. Jo pretējā gadījumā bērnam izveidosies saprašana, ka "redz! Uz manu spēli atbild, tātad spēle patīk". Ir svarīgi skatīties tieši acīs. Apstādināt roku (jā, arī 150 reizes pēc kārtas) un ļoti skaidri un mierīgi atkārtot: "Cilvēkus sist nedrīkst". Pārslēgt uzmanību uz citām spēlēm.
11. Dažreiz bērni, sagaidot no mums iesaistīšanos un tieši fizisku uzmanību, "atdzīvina" mūs, "atgriež mūs ķermeņos" ar saviem sitieniem un pieskārieniem. Burtiski viņi ar savām mazām rociņām kliedz mums "Eu, atgriezies". Un tādiem bērniem šādos momentos ir nepieciešami ne tik intelektuālas, cik fiziskas spēles. (Piekusuši vecāki var uzlikt bērnu sev klēpī un spēlēt "Pa kalniem, pa kalniem, pa maziem pakalniņiem, un pēkšņi bedrē - bums!" pat lielāka vecuma bērni, kas ir sasnieguši 6 gadus, var priecāties par šo spēli ;-)
12. Darbā ar agresiju ir svarīgi saprast, vai nepastāv organisks iemesls, hroniska saslimšana, temperatūra, helmintoze (intoksikācija var provocēt agresijas uzliesmojumus). Bieži agresija izveidojas no noguruma un spriedzes.
13. Ja bērnam ir nācies saskarties ar vardarbību, ja notika agresīva medicīniskā iejaukšanās bērna ķermenī, ja no bērna viedokļa viņš ir "cietis", taču nav saņēmis kompensāciju par savām ciešanām, viņš var kompensēt to ar agresiju.
14. Vēlīnā pirmsskolas vecuma un skolas vecuma bērniem agresija var slēpt zem sevis bailes.
15. Lūdzu, negaidiet emociju kontroli no mazuļiem, bērniem 3 gadu krīzes laikā un pusaudžiem. Viņu uzvedība ir netīša spēle, ko var nosaukt par "Nokaitini vecākus". Lūdzu, ticiet, viņi to nedara tīši.
16. Darbā ar agresiju (un jebkādiem citiem emocionāliem uzliesmojumiem) ar trīsgadniekiem un pusaudžiem ir svarīgi saprast, ka viens no viņu neapzinātiem "uzdevumiem" ir samazināt mammas vērtību. Un te ir būtiski mūsu pašu pārliecība par saviem spēkiem un sevi, mūsu stabila pozīcija: Es esmu lielisks Vecāks savam augošam bērnam. Viņš saka riebeklības, var pat pateikt, ka neieredz mūs, taču mūsu mīlestības tādēļ nekļūst mazāk, un mēs ticam, ka arī viņa mīlestība nemazinās. Šie vārdi un bļaustīšanās ir pīķa stāvoklis, no kura viņi paši jau pēc mirkļa nobīstas.
17. Svarīgi saprast, ka atbildot uz pieaugušā vai bērna sarežģītu uzvedību mums var būt kortizona hormona liela izdale, tas ir stresa hormons. Tas izslēdz mūsu racionalitāti, tas piespiež mūs darboties ātri. Tas ir dabiski, ja mums ir dzīva cilvēciska reakcija uz sarežģītu uzvedību (uz bļaušanu, histēriju, slimību, agresiju). Es patiesi ticu tam, ka, neskatoties uz mūsu plašām zināšanām, mēs paliekam cilvēki. Taču dēļ kortizona iedarbības mēs rīkojamies tik pat impulsīvi, kā to dara bērni. Ir svarīgi ieelpot un izelpot, ir būtiski iedot sev nedaudz laika nomierināties un "atdzist".
18. Būtiski spēt izprast savas emocijas un nosaukt tās pareizajos vārdos. Ja jūs pajautāsiet bērnam (ir jājautā, nevis jāsaka priekšā): "Vai tu esi apbēdināts? Vai tu dusmojies?", pirmajā mirklī reakcija var pastiprināties (Bet var arī "izlādēties". Jo šādā mirklī mēs sniedzam bērnam sajūtu, ka neskatoties ne uz kādiem notikumiem, jebkādu emociju laikā mēs esam klāt).
19. Svarīgi, lai bērnam būtu iespēja (profilaktiski) vienkārši nomest visu spriedzi. Tas var būt batuts, boksa maiss, spilvenu kari, karaoke, saukļu bļaušana, dažreiz par datorspēles, arī zīmēšana (arī ar melnu krāsu).
20. Agresija bieži ir reakcija tam, ka svarīga vajadzība nav realizēta, vai reakcija uz robežu pārkāpšanu. Mums ir svarīgi pašiem iemācīties izprast savas vajadzības un konkrēti deklamēt tās. Pakāpen*ski ir jāiemāca arī bērns. Niknums ir spēks, kas mums ir dots lai aizsargātos. "Esmu jauks, bet man ir veselīgs niknums, lai sevi aizsargātu" - šī ir viena no svarīgām praktiskām frāzēm bērniem un pieaugušajiem.
21. Mēs ar savu uzvedību parādam bērnam, kā ir jāreaģē uz konfliktu. Ja atbildot uz viņu agresiju mēs viņus sitīsim, tad ar šīm darbībām tikai nostiprināsim tādu uzvedības modeli.
22. Bieži zem sarežģītas, "neproduktīvas" bērna uzvedības slēpjas kaut kas mums nezināms un acīm neredzams.
23. Galvenā "prakse" ir domās iztēloties ka esi milzīgs, kā okeāns un kā pats augstākais kalns. Ar iekšējo nodomu - esmu milzīgs. Esmu pieaudzis. Es tikšu galā.
24. Iziet mūsu mājas lapā www.bahazieds.lv testu un izveidot maisījumu gan vecākam gan bērnam. Lai prieks un miers dzīvo Jūsu mājās 🌸❤️
