Iveta Upeniece - Junga analītiķe

29/10/2025

Ir dažādi simboli, kuru parādīšanos es gaidu terapijā kā apliecinājumu, ka ejam pareizajā virzienā - kā transformācijas simbolu.
Un viens no tiem ir pūķis. Pūķi var atnākt sapņos, zīmējumos un meditācijās, tie var būt dažādās krāsās un katra krāsa simbolizē trabsformācijas posmu vai līmeni. Sākšu ar melno pūķi sievietes psihē.
Pūķa enerģija sievietē ir kā animusa un ēnas integrācija.
Pūķis ir viens no vissenākajiem simboliem cilvēces kolektīvajā bezapziņā. Un rietumu tradīcijā tas bieži tiek attēlots kā briesmonis, kas jānogalina, jo tas apdraud karaļvalstis un tam ir jāziedo jaunavas utt. Bet austrumu kultūrā pūķis tiek attēlots kā dievišķs radījums, kas atnes lietu, auglību un gudrību.
Caur Junga analītiskās psiholoģijas prizmu raugoties, pūķis ir instinktīvās dzīvības un enerģijas iemiesojums, viņš ir tas, kas apvieno sevī gan destruktīvu, gan radošu potenciālu.
Sievietes psihē šī enerģija bieži izpaužas kā animuss, iekšējais vīrišķais princips. Kad animuss psihoemocionālo traumu rezultātā tiek ievainots, tas kļūst auksts, kritisks, kontrolējošs un ir atvienots no ķermeņa. Šinī gadījumā mēs varam novērot dažādas psihosomatiskas izpausmes. Bet, kad tas tiek integrēts, tas pārvēršas par iekšēju spēku, kas spēj analītiski domāt un aizsargāt.
Un pūķis ir šīs pārvērtības viens no simboliem, kura parādīšanos es gaidu.
Pūķis apvieno sevī pretstatus - zemi, gaisu un uguni. Viņš ir zemes dzīvnieks, kas spēj lidot un, kas spēj izelpot liesmas.
Tādējādi viņš simbolizē instinktīvo enerģiju, kas mostas apziņā.
Kad sieviete ilgi ir dzīvojusi kalpojot “pareizumam” un ilgi ir darbojusies kontroles režīmā, pielāgojusies, lai izdzīvotu, centusies novērot lauku, lai nevienu nesadusmotu ar savām jūtām, neaizvainotu ar savām emocijām. Tādēļ ir aizliegusi sev būt pārāk skaļai, pārāk seksuāli, pārāk gudrai, ilgi atteikusies no cerības, ka attiecībās viņa drīkst kaut ko gribēt, tad viņas pūķis ir ticis savaldīts un ieslodzīts. Un rezultātā izzūd viņas iekšējā uguns, paliek tikai nogurums un trauksme.
Bet, kad psihe jūt, ka tagad ir brīdis, kad ir droši, tad šī enerģija sāk transformēties un mainīties, un parādās sapņos. Tad pūķis parādās kā būtne, kas grib tikt laukā no pagraba, alas vai būra. Un tas ir brīdis, kad atgriežas dzīves enerģija, kad cilvēks kļūst pats savienots atkal ar sevi. Es ticu, ka tas ir īstais izdziedināšanās sākums.
Sapņotājs visbiežāk baidās no šī tēla, tā izmēriem un draudīguma. Un saprotans, ja tas ir un spēj būt draudīgs, bet kā zināms, tad katram pūķim ir viņa īstsis cilveks. Tādēļ, protams, ka ir pilnīgi saprotams, ja apzinātais prāts sākumā baidās no šī tēla jaudas un uguns, kas var sadedzināt.
Taču pūķis sadedzina tikai to, kas vairs nav dzīvs, piemēram, vecos aizsargmehānismus, tādus kā bērnībā pienemtās vai uzliktās lomas, un bailes no autoritātēm.
Savā ziņā ēnas integrācija nozīmē satikt savu dēmonu un apzināties, ka tas patiesībā ir eņģelis, kas ilgi mitis tumsā.
Un pūķis ir tieši šāds eņģelis. Jo viņš sargā dvēseles dārgumus, tādus kā īsto Es un saikni ar Patību. Tādēļ pūķa nogalināšana simbolizē nevis uzvaru, bet zaudējumu, jo tā ir vitalitātes un instinktu nogalināšana.
Sievietei šis ceļš ir citāds, viņas uzdevums ir nevis nogalināt pūķi, bet viņu apvārdot.
Un brīdī kad sieviete sāk atbrīvot savu pūķi, piemēram, izlaiž sapnī laukā no pagraba, tad viņa faktiski atdzīvina savu pirms tam dziļi ievainoto vai nogalināto animusu. Šī spēcīgā enerģija sniedz spēku, struktūru, mērķtiecību un drosmi. Kas parādās kā spēks arī ārējā pasaulē, kā spēks strukturēt, pastāvēt par sevi, savām interesēm, vilkt robežas un attīstīties. Tādēļ šis brīdis bieži sakrīt ar sievietes dzīves posmu, kad viņa vairs nejūtas apdraudēta. Un brīdī, kad viņa sajūt, ka var būt gan ar savu gaismu gan pienem un redz arī savu tumsu un abas lidzvērtīgi, tad viss mainās un atgriežas iekšējais spēks un stabilitāte, beidzas emocionālās šūpoles, bailes utt. Tas ir brīfis, kad viņas pūķis kļūst par viņas iekšējo sargu - enerģiju, kas viņu atbalsta, kad viņa pauž savu viedokli vai aizstāv savas robežas.
Melnais pūķis sapnī simbolizē specifidku transformācijas brīdi psihē, jeb Nigredo fāzi alķīmijā, kad vecais “es” sabrūk un tas ir brīdis, kad apziņa beidz cīnīties ar tumsu - ēnu un sāk to apxināties kā savu. Tad dzimst jauna pilnīgāka, veselāka identitāte.
Sievietes psihē melnā pūķa parādīšanās simbolizē brīdi, kad viņa sāk atļauties būt pati ar visām emocijām un jūtām, piemēram, dusmoties, mīlēt, būt seksuāla, būt garīga, būt nedroša vai viss reizē.
Kad sieviete atbrīvo savu pūķi no ieslodzījuma, tad pasaule maina krāsas. Tā kļūst par pasauli, kur viņa elpo kopā ar savu iekšējo uguni, jo pūķa elpa ir dzīve pati par sevi. Tāpat kā spēja teikt “jā” sev, savam ķermenim, savām domām, savam ceļam. Ceļam atpakaļ pie sevis. Kļūstot pašai sev par mājām, ar māju sajūtu.

27/10/2025

Vadot lekcijas Transpersonālās Izglītības institūtā, atkal pieskāros tēmai par Patību un manam vismīļākajam salīdzinājumam - Patība kā okeāns. Šobrīd, dzīvojot pie okeāna un vērojot tā ritmu, piedzīvoju šo salīdzinājumu atkal un atkal. Okeāna spēku es izjūtu kā vārdos neizsakāmu numinozu pieredzi, bet es tomēr vēlos pamēģināt. :)
Okeāns tāpat kā patība eksistē divās polaritātēs, jo tas ir gan maigs un ieaijājošs, gan barojošs, gan mierīgs, gan draudīgs un iznīcinošs, un tādēļ pret to ir jāizturās ar lielu cieņu un uzmanību, ņemot vērā tā jaudu, enerģiju un mainību.
Tas pats attiecas uz Patību, arī pret bezapziņu ir jāizturas ar lielu cieņu un uzmanību. Jo tāds ego pret Patību ir tas pats, kas viens cilvēks mazā laiviņā plašajā okeānā. Un tas cilvēka varoņa, jeb dzīves ceļš ir diezgan līdzīgs šādam pārbraucienam pāri okeānam. Brīžam laiviņa peld mierīgi virs galvas spīd saulīte un lido putniņi, un brīžam tai pāri gāžas viļņi un laiva tiek iznīcināta un pats cilvēks pret savu gribu izmests svešā krastā uz neapdzīvotas salas un jāsāk būvēt visa dzīve no sākuma.
Mēs apzināti neizvēlamies savu pieredzi ko piedzīvot, dzīve pati mums to sagādā - cilvēkus, notikumus, draudzības, tikšanās un šķiršanās, ieguvumus un zaudējumus.
Un droši vien visgrūtāk ir pieņemt, ka tieši šajā ir noslēpums un jēga - meklēšanā un atrašanā un atkal meklēšanā. Un nevis atrašanā un paturēšanā, un palikšanā uz vietas, cerībā saglabāt iegūto laimi. Jo dzīve ir mācīšanās no kļūdām, pieredzēm, ceļā sastaptajiem cilvēkiem, un katra šī sastapšanās ir process, kas mūs maina un pārveido un ļauj kļūt pilnīgākiem, veselākiem integrējot arī ēnas puses, tās apzinoties, apzinoties, katrs savu iznīcinošo un arī graujošo dabu.
Un, kamēr es rakstu šīs rindas, okeāns elpo man blakus, tas atgādina par sevi un dzīves izaicinājumiem, kas ir patiešām bezgalīgi, tāpat kā pats okeāns. Un es - niecīgais cilvēks, jūtos okeāna un Patības svētīta, jo sekojot iekšējai Patības balsij esmu piedzīvojusi neskaitāmas un neticamas sinhronitātes, un nonākusi šeit. Un es turpinu mācīties gan par sevi, gan citiem, un arī par dzīvi, un skaidri zinu, ka šī mācīšanās turpināsies.

04/10/2025

Vēlos paplašināt traumas saiknes tēmu, iekļaujot tajā alkoholisma un līdzatkarības aspektus, arī caur sistēmisko un Junga perspektīvu.
Ģimene un attiecības ir kā vesela sistēma, kurā katrs loceklis ieņem noteiktu lomu. Ja sistēmā ienāk alkoholisms, tas kļūst par visas sistēmas centru, ap kuru pakārtojas visas pārējās sistēmas lomas. Cilvēks, kurš atkarīgs no pārmērīgas akohola lietošanas izceļ virspusē šīs sistēmas apspiesto traumu, ģimenes vēstures noslēpumus un / vai izstumtās emocijas. Partneris šai gadījumā līdzatkarīgais pārņem “Glābēja” lomu, mēģinot saturēt pa visām vīlēm jūkošo, brūkošo sistēmu, cenšoties saglabāt "normālu" dzīvi, bet tai pat laikā slimība padziļinās. Attiecības kļūst par traumatiski piesaistītu saikni, kur sāpju un emocionālās intensitātes brīži aizstāj patiesu tuvību. Attiecībās ar klātesošu atkarību emocijas kļūst pārāk pārspīlētas vai pilnīgi apspiestas.
Dusmas, bailes un vainas izjūta mijās ar cerību, eiforiju un mīlestības apliecinājumiem pēc dziļu un sāpīgu krīžu epizodēm. Šīs krasās emocionālās svārstības atkal un atkal izraisa dopamīna un kortizola ciklu smadzenēs, kas uztur ciešu piesaisti, pat ja attiecības ir skaidri redzami toksiskas. Tas viss veido spēcīgu ilūziju par to, ka šie cilvēki viens bez otra es nevar dzīvot, lai gan realitātē tā ir atkarība no emocionālās intensitātes, nevis no mīlestības.
Analītiskajā psiholoģijā traumas saikne ir salīdzināma ar ēnas saikni, jo tā ir pilnībā neapzināta pieķeršanās, kas balstīta nevis brīvībā, bet ievainojumā. Alkoholisms varētu simbolizēt mēģinājumu pieskarties transcendentālajam, bet realitātē to var salīdzināt ar apziņas aptumšošanas brīdi, jeb brīdi, kad ego pilnībā nonāk ēnas varā, kas ir ēnas ceļš, kas pilnībā nekontrolēts sagrauj ego. Līdzatkarīgais identificējas ar Glābēja vai Mātes arhetipu, un tādējādi neapzināti ar savām emocijām un enerģiju nostiprina izveidojušos traumas saikni. Šādās attiecībās aktivizējas traumētais Iekšējais Bērns, jeb Pamestā Bērna arhetips, un tieši šī daļa no visas sirds tic, ka mīlestība ir ciešanas un atkārtoti izvēlas partneri, kurš rada tās pašas pazīstamās emocijas kas saistās ar bērnībā iegūto traumu.
Traumas saikne vienlaikus ir gan sistēmiskā vai ģimenes saikne kā ģimenes modelis, kas tiek neapzināti atkārtots caur paaudzēm. Un arī arhetipiskā saikne kā senais stāsts par upuri un glābēju, kas tur abus partnerus kā iesprostotus cietumā, aizkavējot viņu individuāciju, jeb attīstību.
Šajā attiecību modelī emocijas kļūst nevis par tiltu uz tuvību, kā tam būtu jābūt, bet gan par ķēdēm, kas satur abus kopā. Partneri nevis brīvi izvēlas viens otru, bet gan tiek simboliski sasieti ar traumas spēku.
Un ir svarīgi saprast, ka arī meklējot dažādus dziedināšanās ceļus, vienmēr būtu jāsāk ar emocijām, jo pēc manas pieredzes praksē, cilvēki visbiežāk saka, ka neko nejūt, kas nozīmē, ka viņi ir disociējušies no savām jūtām. Vismaz brīdī, kad krīze ir pāri, kad notiek aktīva attiecību krīze, tad jūtas ir gan dziļas gan intensīvas. Tādēļ visu pirms vajadzētu atpazīt emocijas un atdalīt emocijas no ilūzijām par attiecībām un partneri. Būtu svarīgi atcerēties, ka emociju intensitāte nebūt nenozīmē mīlestība.
Tāpat svarīgi būtu atpazīt psihē esošos un šobrīd vadošos arhetipus, piemēram, Māti, Glābēju, Upuri un atsacīties no identificēšanās ar tiem.
Tāpat mēģināt veidot autentiskas attiecības, kas balstās uz brīvību, nevis piespiedu pieķeršanos.
Un visbeidzot individuācijas ceļš paredz, ka traumas saiknes transformācija nozīmē, ka cilvēks pārstāj atkal un atkal atkārtot agrīno ievainojumu un sāk veidot jaunu, veselīgu ceļu ar sevi, ar citiem, ar dzīvi.

In this video I explore the theme of the trauma bond in relationships, focusing on alcoholism and codependency through both a systemic perspective and Jungia...

16/09/2025

Balta mājiņa, balts žodziņš un individuācijas izaicinājumi.
Šodien vēlos mazliet parunāt par bērniem, savējos ciemos gaidot :)
Atceroties jaunību ar idealizētajiem sapņiem - balta mājiņa, balts žodziņš un rozā un zilā tērpti mierīgi mazuļi, (jau iepriekš atvainojos par krāsām, ja lasīsiet :D ) kuri ar mani un savā starpā komunicēs ar lūdzu un paldies, ies gulēt, un uzreiz aizmigs mirklī, kad būšu izlasījusi pasaku utt.
Un varbūt vēl kādam, tāpat kā man, ir bijušas līdzīgas ilūzijas par to, ka būt gana labam vecākam ir viegli. Tāpat kā mierīgi sadzīvot ar turbo traktora enerģiju apveltītai četrotnei zem viena jumta.
Un jūtot lielākas vai mazākas grūtības, kurām, audzinot bērnus, varbūt tieši šobrīd iet cauri kāds, kas lasa šīs rindas; es vēlos pateikt, ka , lai viss ir viegli, tas galīgi nav bērnu uzdevums. Jo individuācijas ceļa uzdevums ir darīt visu, lai mēs attīstītos un katru dienu kļūtu par sevis labākajām versijām. Un bērni šeit ir lieliski palīgi, trigerējot visus mūsu iespējamos kompleksus un pašu bērnībā piedzīvotās traumas. Un viņi to lieliski prot, gan uzvesties, gan mijiedarboties ar mums kā vecākiem tik filigrāni un smalki trāpot un iebakstot visās mūsu vājajās vietās it kā viņiem būtu pašiem savs rentgens vai mikroskops zem kura palikt vecākus. Un, lai ar profesionāli mērķētu un īstajā brīdī realizētu performanci liktu vecākam vismaz iekšēji atgriezties bērnībā, savas bērnības ģimenes attiecību modelī. Nemaz nevajag laika mašīnu, dažreiz pietiek ar vienu temper tantrumu un viss, vecāka racionālais un vēsais saprāts kopā ar mieru, jau dodas laukā ,steigā pamezdams šīs viesmīlīgās telpas.
Un tāpat runājot ar klientiem terapijas sesijās ir skaidrs, ka nekas neliek vecākam mainīties un meklēt jaunus un uz sadarbību vērstus risinājumus, kā attiecībās ar bērniem pieļautās kļūdas. Esmu daudz dzirdējusi sesijās par šādu vainas izjūtu, kas radusies pieļaujot kļūdas audzinot bērnus. Bet pozitīvais ir tas, ka šī vainas izjūta beidzot liek pieņemt ilgi atliktos lēmumus, lai sakārtotu iekšējos un ārējos procesus tā, ka kontrole pār savu dzīvi beidzot nonāk atpakaļ pie vecāka. Un tā bieži vien notiek, un tas nav ne labi ne slikti, ka vecāki bērnu dēļ izdara labas lietas paši priekš sevis, lietas, kam pirns tam tāda vai citāda iemesla dēļ pietrūka spēka vai motivācijas.
Bērnu audzināšana var kļūt par ļoti aizraujošu pasākumu, kas liek pārvarēt pašam savus kompleksus un piedzīvotās traumas, mācīties un attīstīt jaunas, līdz šim neapgūtas iemaņas. Piemēram, pateikt: "Nē!" un vilkt skaidras robežas. Mācīties debatēt un argumentēt, stingri turēties pie iepriekš novilktajām robežām un intuitīvi elastīgi no tām atkāpties, ja lielajā bildē un ilgtermiņā tā izskatās pareizāk. Un it kā mēs audzinām bērnus, bet rezultātā mēs maināmies un attīstāmies paši. Un tādēļ esmu ļoti pateicīga Patībai, liktenim uc. par maniem gudrajiem skolotājiem un šaha partneriem.

12/09/2025

Ir piektdienas vakars, pēc darbīgas un piepildītas nedēļas, nedēļas, kuras gaitā kā parasti manī ir izkristalizējušās dažādas tēmas par ko, manuprāt, būtu vērts uzrakstīt dažus vārdus. Bet uzreiz brīdinu, ka šoreiz būs mazliet personiskāk kā citas reizes, jo nākamnedēļ iestāsies mans nodzīvotais pusgadsimts. Manī vienmēr rezonē, ka mūs ar Jungu šķir 100 gadi un daži mēneši. :)
Bet atgriežoties pie pusgadsimta, kas iestāsies nākamnedēļ, es nolēmu šodien padalīties ar Fēniksa uc simbolu tēmu manā dzīvē.
Vai jūs esat kādreiz piedzīvojuši brīdi, kad jūsu pasaku, multeņu vai romānu, vai simbolu varoņi pēkšņi iemiesojas jūsu dzīves ceļā un pieredzē? Jungs to sauktu par guidance of the Self, jeb Patības vadību. Pārcelšanās uz Tenerifi man ir atgādinājusi par dažādiem dzīvē izmantotiem avatariem vai citiem varoņu tēliem. Piemēram, lasot studentiem lekcijas, man patīk izmantot Moanas tēlu un viņas attiecības ar citiem stāsta varoņiem, ieskaitot okeānu. Un vakardien pastaigas laikā gar okeānu, Moana pēkšņi uznira manā apziņā ne tikai kā labs mācību simbols , bet arī kā dzīvs tēls manā pašas psihē. Kurš pārvar kompleksus, un seko individuācijas ceļa un Patības aicinājumam un nonāk pie okeāna. Bez Moanas viens no spēcīgākajiem simboliem, ko man kādreiz ir paticis izmantot ir Fēniksa tēls, Irina Vecvanaga man neļaus samelot, :) jo es to aktīvi izmantoju, kad vecākais dēls bija mazs un bija tāds jauno māmiņu portāls calis.lv. Un skatoties uz šī simbola nozīmi saistībā ar manu individuācijas ceļu, es redzu, ka arī tas ir spēcīgs, Patības sūtīts simbols.
Un tieši 3 gadus atpakaļ es gāju cauri operācijai, ķīmijai un sliktu statistikas prognožu šausmām. Bet kaut kur iekšā bija spēks meklēt jēgu, iespējamos risinājumus un saglabāt cerības, neskatoties uz bēdu un izmisuma brīžiem, paļaujoties uz intuīciju un bezapziņu, arī sapņu rādītajiem ceļiem, ieskaitot , Asklēpija čūsku sapņus. Jo viss ir Viens vai ne? Un tāpat kā taurenis izlien no kūniņas tāpat arī Fēnikss piedzimst no pelniem. Un tā arhetipiskajai transformatīvajai enerģijai tiešām piemīt milzu spēks. Kas sadedzina visu iepriekšējo, sastingušo un nedzīvo, bet rada jaunu, un, protams, ne bez sāpēm vai mokām,, bet tieši tādēļ ir tieši tas, kas piešķir dzīvei aizvien jaunu un jaunu virzību, aizrautību, risku, atļaušanos (arī rakstīt) spēku un jēgu.
Un tikai caur šīm transformatīvajām pieredzēm kļūst iespējams sevi pa īstam iepazīt, apzināties un atzīt par sev piemītošām īpašības, kuras agrāk būtu bijis bail pat nosaukt skaļi.
Ar gadiem esmu sapratusi, ka mēs savstarpēji ietekmējam viens otru daudz vairāk, kā spējam iedomāties. Ļoti daudz un dažādos veidos, bet kas ir svarīgi, arī katrs ar savu personīgo iekšējo uguni, un spēju transformēt lietas sev apkārt daudz vairāk kā sākumā varētu likties. Un tādēļ, jo vairāk ir svarīgi paturēt prātā, kas ir manas iekšējās uguns mērķis un virzība šodien. Vai es gribu darīt labu vai arī mana uguns nes līdzi destrukciju un iznīcību (par vardarbīgām attiecībām runājot). Un vai netīšām tā jau nav pasprukusi savā vaļā nekontrolēta, un kūlas vietā vai jau nedeg kaimiņa šķūnītis.
Un tikai apzinoties savu iekšējo spēku un virzot to pareizajā virzienā ir iespējams piepildīt savus sen atliktos sapņus un cīnīties un krist, un atkal, un atkal celties. Un varbūt beidzot atsieties no sevis un vairs negaidīt un neprasīt visu vienmēr izdarīt perfekti un nekad nekļūdīties.
Un, stāvot pie okeāna, ar laimīgu un priecīgu iekšējo bērnu es varu sev godīgi atzīt, jā ceļš tiešām nav bijis viegls, bet tagad ir pienācis brīdis, kad drīkst arī vienkārši būt un baudīt to, kas šobrīd ir. Alķīmijā šis ir brīdis, kad ēna un gaisma sāk savstarpēji savienoties veidojot vienu un kopīgu jauna veida veselumu. Kur Fēniksa pārdzimšanas ugunij ir galvenā loma , jo tā kalpo dziedināšanai, un pretpolu savienošanai.
Un tad okeāns kā kolektīvās bezapziņas simbols, kurā atrodas visas sāpes, traumu pieredze un bailes, un arī milzu resurss dzīvei un dzīvībai kā tādai.
Ūdens un uguns ir pretēji simboli, bet ne alķīmijā, jo tie, kas iet vai ir gājuši cauri transformācijai, zina, ka ugunim un ūdenim savienojoties, rodas tvaiks, kas ceļas augšup. Kā Rozariumā, kur diviem savienojoties rodas trešais. Un tas ir gars vai dvēseles spēks, kas nes cilvēku tālāk. Un tieši tajā brīdī mēs varam runāt par Fēniksa, jeb rubedo stadiju kā alķīmiskā procesa rezultātu, kad cilvēks, caur ciešanām un nāvi vienā līmenī, atdzimst jaunā kvalitātē. Un varbūt tā ir arī atbilde maniem klientiem, kuri šobrīd atrodas savā zemākajā punktā - tieši ugunī, vai starp āmuru un laktu. Un, jā šobrīd sāp, un šobrīd šķiet, ka tunelī ir izslēgta gaisma, bet kaut kad pienāks brīdis, kad mežs sāks palikt plānāks un koki retāki, un sāks parādīties gaisma. Un es to zinu, jo es tur biju. Un svarīgi ir atcerēties, ka dziedināšana nozīmē iepazīt un cienīt visas savas neperfekcijas. Un tā arī nozīmē būt savā ugunī un savā ūdenī. Būt pietiekami drosmīgam skatīties acīs savām ēnām un savām gaismām, līdz brīdim, kad kļūst iespējams piecelties no paša pelniem un ieraudzīt sevi pa īstam un tiešu tādu, kāds tu patiesībā esi.
Novēlēšu sev un citiem jauku un ahā momentiem piepildītu manu nākamo dzimšanas dienas nedēļu! :)

07/09/2025

Kas notiek cilvēka smadzenēs un ķermenī, kad viņš izjūt greizsirdību?
Atceroties "Karmenu" ir skaidrs, ka greizsirdība ir viena no spēcīgākajām un reizē visgrūtāk kontrolējamajām emocijām. Tā spēj satricināt gan attiecības, gan cilvēka iekšējo pasauli. Lai saprastu, kāpēc greizsirdība šķiet tik spēcīga un mokoša, ir vērts pievērst uzmanību, kas šajā brīdī notiek mūsu smadzenēs un hormonu sistēmā.
Sāksim ar kortizolu, tas ir stresa hormons. Un, kad parādās greizsirdību izraisoša doma vai situācija, ķermenis reaģē tā, it kā cilvēks būtu reālās nāves briesmās. Paaugstinās kortizola līmenis, sirds sāk pukstēt straujāk, muskuļi savelkas, rodas trauksme un šim visam ieilgstot var rasties arī bezmiegs.
Nākamais ir dopamīns, tas būs vainīgs pie atkarības sajūtas veidošanās. Jo greizsirdība bieži rodas tur, kur ir stipra piesaiste. Smadzenes, dopamīna sistēmai pateicoties, uztver partneri kā “balvu”. Tādēļ brīžos, kad draud zaudējums, dopamīns krītas, un tas var radīt apsēstību un nekontrolējamas ilgas pēc otra cilvēka.
Oksitocīns un vazopresīns ir attiecību veidošanas pamata un tuvības hormoni. Tie veido arī ilglaicīgu piesaisti un tie palīdz justies droši tuvībā. Greizsirdības izjūtas laikā šie hormoni paradoksāli pastiprina sāpes, jo smadzenes atsakās “atlaist” mīļoto cilvēku. Amigdala un insula ir ļoti nozīmīgi emocionālie centri un neirozinātniskie pētījumi liecina, ka greizsirdības izjūtas brīdī tie kļūst hiperaktīvi. Cilvēks sāk izjust spēcīgu apdraudējumu, dusmas un psihosomatiskus simptomus, piemēram , sāpes ķermenī.
Prefrontālā garoza ir šinī situācjā kā saucēja balss tuksnesī, jeb vienīgā loģiskā balss. Un tā dara ko var pret visu šo hormonu stihiju, bet tik un tā tā ir kā Dons Kihots pret vējdzirnavām. Jo šī smadzeņu daļa mēģina nomierināt un racionāli izskaidrot, ka briesmas nav reālas. Tomēr bieži vien tā zaudē savas pozīcijas visu pārņemošajam emociju tornado.
Nu, bet kādēļ greizsirdība izraisa tik spēcīgas emocijas?
Jo no tās kādreiz ir bijusi atkarīga dzīvība. Jo tā ir kalpojusi kā aizsardzības mehānisms kā brīdinājums, ka pastāv risks un tūlīt var zaudēt partneri, un caur to resursus vai drošību. Mūsdienās šis mehānisms ir salīdzināms ar gudrības zobu, jo tam nav reaāla seguma, zaudējot partneri, mūs neapēdīs lācis. Tomēr greizsirdība joprojām turpina likt cilvēkiem ciest un veido psihoemocionālas mokas. Tikai pateicoties tam, ka smadzenes greizsirdības izjūtas brīdī reaģē ar tādu pašu intensitāti, it kā uz spēles būtu likta un apdraudēta izdzīvošana.
Ko darīt, lai mazinātu šo izjūtu, sevišķi ja tā bieži atkārtojas, kā ar to varētu kaut ko darīt?
1. Ķermenim pašam par sevi ir ļoti liela nozīme, jo elpošanas vingrinājumi, kustības un miega higiēna palīdz samazināt kortizolu.
2. Apzinātība un kognitīvā situācijas izvērtēšana, ir nepieciešams apzināti atgādināt sev, ka šī emocija ir pārejoša, tā nav mūžīga un pastāvīga objektīvā realitāte.
Un, noteikti esot attiecībās, veidot atklātu un drošu komunikāciju, kas mazinās “fantāzijas”, kurām pateicoties greizsirdība spēj pieaugt un vairoties ar sniega pikai līdzīgu efektu.
Vēl noteikti var palīdzēt radošums, dienasgrāmatas rakstīšana, māksla, mūzika vai terapija. Tie visi var palīdzēt izventilēt un nomierināt mokošās emocijas un dabūt tās laukā no ķermeņa.
Greizsirdība ir gan psihoemocionāla drāma, gan arī reāla neirobioloģiska vētra smadzenēs. Saprotot to, ka greizsirdības izjūta veidojas pateicoties konkrētu hormonu un neironu tīkliem, var iemācīties ar to apieties līdzīgi kā ar pamatīgu vētru. Piemēram, līdzīgi kā pasakā par trīs sivēntiņiem, ir jābūt pietiekami labi sagatavotam, lai nepazaudētu savu līdzsvaru vai psihoemocionālo māju.
Greizsirdība ir gan neirobioloģiska, gan arī dziļi simboliska parādība. No vienas puses, tā ir hormonu vētra, bet no otras tā ir dziļa arhetipiska spēka izpausme, kas parāda arī, kur dvēsele ir ievainota vai iesprostota.
Palūkosimies uz arhetipiem, kas ir saistīti ar greizsirdību.
Sāksim ar visneapzinātāko - Ēnu, jo greizsirdība izgaismo to, ko apziņa negrib redzēt – apslēptās bailes, dusmas, kompleksus un nedrošības izjūtu. Ēna tiek projicēta uz partneri un tādā veidā tiek aktivizēta iekšējā nedrošība.
Par likteņa vai individuācijas arhetipiem Animusu un Animu tas ir vēl atsevišķs stāsts, jo tas kurš piedzīvojis mīlas mokas zinās, ka tas ir kā nokļūt starp āmuru un laktu, neviens pēc šīs pieredzes neizies laukā "nepārkalts" nepārtaisīts. Un ņemot vērā, ka partnerī redzam spoguļojamies savu personīgo iekšējo vīrišķo vai sievišķo tēlu, tad katrs viņa solis, kas neatbilst manam ideālam var šķist kā nodevība pašam pret sevi. Animusa vai Animas projekcijas rada mīlestību, un , diemžēl, (vai par laimi, atskatoties laika griezumā un redzot individuācijas ceļu) arī dramatisku greizsirdības izjūtu, jo tiek apdraudēta saikne ar paša cilvēka iekšējo dvēseles ideālo tēlu. Kā šie fenomeni ietekmē cilvēku negatīvā veidā ir rakstīts gan par "Trauma bond attiecībās", gan "Gultā ar svešinieku" tepat šai lapā patinot uz leju.
Greizsirdības izjūta bieži vien uzkonstelē kompleksus, kas savukārt ir saistīti ar mūsu bērnībā piedzīvoto. Tā atkal un atkal aktivizē mūsu iekšējā bērna izjūtas, tādas kā bailes, ka mani aizmirsīs, atstums vai aizvietos ar citu. Sevišķi aktuāls novērojums terapijā, ja cilvēkam ir jaunāks brālis vai māsa un viņš kā bērns ir juties atstumts un pamests tieši pēc jaunākā brāļa vai māsas ienākšanas. Tādēļ reakcijas var būt ļoti spēcīgas un iracionālas, jo tās nāk no dziļiem bērnības ievainojumiem.
Greizsirdības izjūta bieži nes sev līdzi agresiju, te parādās Kareivja vai Marsa arhetips. Tā loma ir aizsargāt savu teritoriju, un uzvarēt pie apvāršņa "uzzīmējušos" konkurentu. Šis arhetips iemieso sevī gan cīņas, gan aizsardzības enerģiju. Bet ja tas pārņem un regulāri aprij Ego, un , ja tā arī paliek neapzināts, tad tas var kļūt ļoti destruktīvs. Sagraut vienas attiecības pēc otrām.
Greizsirdības izjūta parāda, cik spēcīga ir Mīlnieka enerģija, jo tā iemieso sevī vēlmi apvienoties. Tā arī rada kaisles, intīmas tuvības un intensīvas dzīves izjūtas. Bet, ja tā nav līdzsvarā ar citām psihes daļām, tā var viegli kļūt par apsēstību.
Visu augstāk minēto apkopojot, uz greizsirdību vajadzētu skatīties kā uz aicinājumu pievērst uzmanību individuācijas ceļam. Tā rāda, kur dvēselē ir "sastrēgums", komplekss, neatrisināta trauma vai arhetipiska brūce, kas prasa pastiprinātu uzmanību un rūpes. Un, ja tā tiek integrēta, tad cilvēks atklāj spēju mīlēt ar cieņu un brīvību, nevis ar baiļu un traumu radītu vajadzību pēc kontroles. (Un atceramies šeit par vardarbīgām attiecībām, kur partneris iekšējās destrukcijas vadīts var arī šo visu provocēt, bet tas ir cits stāsts.)
Bet ir svarīgi arī atcerēties, ja greizsirdības izjūta tiek noliegta vai apspiesta, tā pārvēršas par iekšēju ļoti destruktīvu karu, kas ar laiku var iznīcināt gan attiecības, gan pašu cilvēku.
Tagad jautājums ir kā šo visu integrēt?
Man ļoti patīk rakstīt dienasgrāmatu, uz to parasti arī aicinu savus klientus. Rakstot izkristalizējas iekšēji stāsti, jeb naratīvi un tad tos var pieķert kā komunālā dzīvokļa (es bērnībā tādā dzīvoju) kaimiņu tavā pieliekamajā ar tavu zaptes burku rokās.
Vēl jo vairāk svarīgi ir apzināties un atšķirt, kad izpaužas manis paša Ēna - tā ir realitāte vai tomēr manas paša bailes, kas uzbur stāstus. Tāpat meklēt dialogu ar Animu vai Animusu sevī, ne tikai partnerī. Kā arī dziedināt Iekšējo bērnu un dot drošību, ko neviens partneris nekad nevarēs nodrošināt. Iemācīties līdzsvarot Mīlnieku ar Kareivi ne tikai pieprasīt, bet arī aizsargāt veselīgas robežas. Greizsirdība ir kā uguns, jo tā var sagraut, bet arī pārveidot. Bioloģiski tā ir hormonu vētra, bet arhetipiski tā ir dvēseles spogulis. Tajā ir iespēja atpazīt un integrēt apslēptās daļas, lai mīlestība kļūtu par iekšējo spēku.

What Happens in the Brain and Body During Jealousy?Jealousy is one of the most powerful and painful emotions a person can experience. It can shake relationsh...

23/08/2025

Parasti, strādāju darba dienās, bet dažreiz, īpašās situācijās man gadās strādāt arī brīvdienās, kā, piemēram, šodien. Un šodienas sesijā daudz runājām par to, kas tad ir tā saucamā traumas saikne (Trauma bond).
Traumas saikne ir emocionāla piesaiste, kas rodas vardarbīgās vai toksiskās attiecībās. Tā ir saistīta ar ciešanām, sāpēm, apjukumu, pazemojumiem, izmisumu, bailēm, mīļumu, mīlestību un cerībām. Attiecībās upuris turas pie agresora, jo vardarbība un maigums savstarpēji mijas tā, ka psihe zaudē skaidrību un izpratni par to, kas patiesībā notiek. Dinamika ir viena un tā pati un notikumu secība arī nemainās. Piemēram, partneris dara pāri, ievaino un sāpina, bet reizēm atkal ir tik ļoti labs, un tādēļ katru reizi ir cerība, ka varbūt viņš beidzot mainīsies.
Un daudzi tagad šo lasot noskurināsies: "Pati vainīga, ka neiet prom! Tad jau patīk , ka pazemo, sit, krāpj utt." Bet mīlīši! Trauma bond ir kaut kas daudz, daudz stiprāks, kā no malas varētu likties. Es, pa šiem gadiem, esmu dzirdējusi kaudzēm stāstu no meitenēm un puišiem par to, ka, pat esot normālās un veselīgās attiecībās, daudzus gadus vēlāk, kad trakās attiecības ir beigušās, cilvēkiem ir sajūta, ka dzīve ir kaut kāda tukša un ir izjūta, ka kaut kā pietrūkst.
Un tad rodas jautājums, kas tā par lietu, ka cilvēks nekādi neredz, kur viņš ir iekūlies un kas tad īsti notiek šiem cilvēkiem smadzenēs?
Nu, godīgi sakot, traumas saikne ir kā no dzelzs režģa veidots pamatīgs bioķīmisks slazds. To var salīdzināt tikai ar smagajām narkotikām vai vēl precīzāk azartspēlēm. Dopamīns uzlido kosmosā retajos maiguma brīžos, kā dēļ rodas atkarības izjūta, līdzīgi kā cilvēkiem spēlējot spēļu automātos. Kortizols un adrenalīns izšūpo visu nervu sistēmu ar tādu sparu, tā, ka, ja būtu jābēg reāla apdraudējuma laikā, varētu neapstājoties noskriet maratonu. Un, tas viss pateicoties strīdiem, kas balstās otra realitātes, emociju, pieredzes uc apšaubīšanā un emocionālajā un fiziskajā vardarbībā. Piedzīvojot pazemojumus, sāpes, ķermenis eksistē nepārtrauktā trauksmē un stresā. Oksitocīns, kas atbild par drošības izjūtu attiecībās, izdalās arī šajās attiecībās, kaut arī reālas drošības izjūtas šeit nav. Bet nu fizioloģija ir fizioloģija un upuris jūt pieķeršanos pat tam, kas viņu regulāri sāpina. Kad attiecībās valda spriedze, smadzenes funkcionē beta viļņos, jeb augstas frekvences aktivitātē, kas saistīta ar cīņu vai bēgšanu. Tas rada hronisku trauksmi, nogurumu, grūtības koncentrēties, pavājina atmiņu un rada bezmiegu. Retie miera un laimes brīži, esot kopā ar agresoru, ļauj smadzenēm funkcionēt alfa viļņos, cilvēks jūt mieru relaksāciju, laimes izjūtu. Un tie ir tie vainīgie, kas rada šo laimīgās nākotnes iespējamības ilūziju. Un cilvēks sāk attaisnot partneri un ir pārņemts ar cerībām. Viņš no sirds tic, ka varmācīgais partneris beidzot tieši šoreiz visu ir sapratis, vairāk tā nekad nedarīs. Viņš viņu pat attaisno, piemēram, pats sev izstāsta, ka agresīvajam partnerim bija grūta diena. Un tādēļ atkal un atkal tic, ka viņš spēj būt labs, un kopā mums viss izdosies. Šis spēcīgais emocionālais kontrasts rada vēl dziļāku atkarību, jo upuris alkst pēc retā alfa viļņu sniegtā miera, kas pieejams tikai caur agresora labvēlību un labo noskaņojumu.
Bet ir ļoti svarīgi atcerēties, ka traumas saikne strādā abos virzienos, arī agresoram šī dinamika ir izraisījusi atkarību. Jo gan vara, gan dominance, gan iespēja izlādēt visas negatīvās emocijas utt arī veicina pozitīvo hormonu rašanos. Jo, kad upuris sāk domāt par aiziešanu, agresors bieži apvainojas, jo nespēj uzņemties atbildību par saviem pāridarījumiem, bet iet vieglāko ceļu - vaino pie visa upuri. Esmu pa šiem gadiem dzirdējusi dažādus stāstus uz robežas ar fantastiku, nu, tur, piemēram, pēc gadiem ilgušas krāpšanas: “Es neesmu perfekts, bet kā tu varēji iznīcināt mūsu ģimeni?" Vai "Es tev nekad nepiedošu to, kā tu man šo varēji nodarīt!" Vai "Man tas neko nenozīmēja, es tikai izklaidējos, bet tev vienmēr jātaisa drāmas". Tad ir vēl viens īpašais čomiskais veids, (pievērsiet uzmanību empātijas spējai) Nu, ko tu pārspīlē, es tevi nekad nepamestu, uz mājām jau nevienu nevedu, un tad seko uzskaitījums, jo ... jo viņa ir resna, neglīta, pārāk veca, grib tikai naudu, man ar viņu būtu kauns cilvēkos rādīties, utt un tu taču man esi visskaistākā!" Vai arī : "Pirmo reizi, kad tevi krāpu, tad gan man bija grūti! Bet tu, beidzot, varētu skatīties plašāk un beigt būt tik mietpilsoniska utt". Pēc fiziskas vardarbības: "Tu parspīlē, es neko tādu neatceros! Tev ir daudz zilumu? Tevi sit katru dienu? Jā, es pieļāvu kļūdu, bet tu taču neesi labāka, tu man arī toreiz iesiti!" Es te varētu turpināt bezgalīgi. Bet, visu dzirdēto kopā savelkot, visbiežāk sastopamais būs; “Tu visu pārspīlē. Man tas neko nenozīmē! Tu mani zāģē! Tu mani kontrolē! Tu pati esi vainīga, jo tu mani sadusmoji un es tev to nekad nepiedošu, ka mani pameti!” Tās visas ir acīmredzamas manipulācijas, lai saglabātu varu. Un patiesībā upuris tiek sodīts par to, ka viņš uzdrošinājies atgūt brīvību.
Caur Junga analītiskās psiholoģijas prizmu lūkojoties traumas saikne ir ne tikai psiholoģiska, bet arī arhetipiska parādība. Jo agresors simbolizē ēnas aspektu vai destruktīvo animusa/ animas pusi, kas pievelk ar valdzinošu un bīstamu spēku, bet vienlaikus arī biedē un draud iznīcināt vai nogalināt. Sapņos šāds destruktīvs animuss parādīsies kā uzbrucēja, zagļa vai noziedznieka tēls. Kā jau minēju raksta sākumā, upuris , diemžēl, identificējoties ar upura arhetipu, gaidīs glābēju, nevis pats cīnīsies par sevis atbrīvošanu no traumas saiknes važām. Patiesais individuācijas ceļa uzdevums ir Patības atdalīšana no agresora arhetipa un tā varas pār ego. Tas nozīmē, apzināti ieraudzīt un saprast, ka Tava iekšējā dievišķā vērtība, un tava patiesā un īstā dzīve nav atkarīga no agresora spriedumiem vai garastāvokļiem.
Varbūt kādam noder šie daži soļi, ko varētu spert atdalīšanās virzienā, bet teikšu godīgi, ar klientiem terapijā uz šo var aiziet arī gadi. Un noteikti ir jāņem vērā, ka atdalīšanās nenotiek vienā mirklī. Tā ir līdzīga iniciācijas vai nobriešanas rituālam, jo kā jau varat nojaust, traumas saikne veidojas jau bērnībā un ir cieši saistīta ar attiecībām ar vecākiem, un tai nepieciešams pārejas posms, lai to pārrautu.
1. Apzināties, ka esi psihoemocionāli sagūstīts/a.
2. Apzināties un noticēt, ka agresors nav tavs liktenis un obligāti piekalts tev uz mūžīgiem laikiem.
3. Atgriezt spēku atpakaļ pie sevis, pie savas Patības, kas ir lielāka par jebkuru agresoru.
4. Un, protams, ka agresors dusmosies, ka viņa laupījums pamet lamatas un krātiņu. Un sāks aktīvi vainot upuri. Bet tieši šeit sākas brīvība, jo brīdī , kad klientes sajūt, ka agresors vairs nav visa pasaule, tad, emocionālā tirāna vara arī sievietes psihē zaudē nozīmi attiecībā pret viņas Patību. Un traumas saikne paliek aizvien vājāka. Traumas saikne ir kā smalks tīmeklis, kas sapin visu kopā no daudziem pavedieniem, kas sastāv no hormoniem, smadzeņu viļņiem, bērnības traumām un arhetipiskās enerğijas. Diemžēl, arī romantiskajos kino un grāmatās sastopamie naratīvi šo visu stiprina un tur upuri pie cilvēka, kas atkal un atkal sāpina, un tur upuri savā varā un kontrolē. Taču es no sirds ceru, ka par šo atkal un atkal runājot, arī sabiedrībā valdošie naratīvi varētu sākt mainīties. Un tas ir ne tikai psiholoģisks, bet arī garīgs process, jo tas ir īsts varoņa/ varones ceļš - izlauzties brīvībā un atgūt atkal sevi, un atdalīt Patību no identifikācijas ar aragresoru , jeb negatīvo animusu, un atgriezties atpakaļ savā dzīvē un pie sevis, ārpus arī sabiedrības uzspiestā krātiņa. Jo ļoti bieži dzirdu terapijas sesijās, kas es būšu bez viņa? Nekas! Es negribu palikt viena, jo man bail no vientulības, kas Junga vārdiem nozīmētu - jo man bail sastapties pašai/ pašam ar sevi.

Why do so many people stay in toxic relationships, even when they’re being emotionally or physically abused?Why does it feel empty even years after you’ve le...