Dvēseles pieskāriens mieram

22/11/2025

Attiecības.
Robežas.
Miers.
🤍

21/11/2025

Ir attiecību brīži, kuros cilvēks atrodas starp divām pasaulēm. Viena ir tā, kur viņš jūtas mīlēts, drošs un pasargāts. Otra – tā, kurā ienāk sāpes, nestabilitāte un ievainojumi, kas rodas no otra cilvēka nespējas tikt galā ar savām ēnām.

Ne vienmēr tas ir par sliktu nodomu. Reizēm tā ir vienkārši cilvēka iekšējā cīņa, ko viņš pats nespēj atzīt. Reizēm tā ir bēgšana savās vājībās – atkarībās, ieradumos, aizsardzības reakcijās, kas sola īslaicīgu mieru, bet ilgtermiņā grauj gan viņu pašu, gan tos, kas ir līdzās.

Un tad blakus ir otrs cilvēks. Tas, kurš mīl. Tas, kurš jūt. Tas, kurš redz vairāk, nekā tiek teikts skaļi. Tas, kurš pēkšņi sastopas ar robežu, ka nevienu nevar izglābt, kamēr viņš pats nav gatavs sevi izglābt.

Ir viegli iegrimt vainas sajūtā vai apjukumā. Vēl vieglāk iedomāties, ka vainīgs esi Tu. ..jo otrs noliedz, klusē, aizver durvis sarunām. Bet patiesība ir vienkārša: cilvēka izvēles nav tavā atbildībā. Tavā atbildībā ir tikai tas, kā Tu pasargā savu mieru.

Dažreiz tā robeža ir skaidra: "Es varu būt blakus, kamēr Tu izvēlies atklātību, nevis bēgšanu."

Tas nav ultimāts. Tā ir sevis mīlēšana. Tā ir cieņa pret savu ķermeni, savām sajūtām, savu iekšējo pasauli.

Jo mīlestība nav tikai siltums un maigums. Mīlestība ir arī spēja pateikt: "Es Tevi mīlu, bet vēl vairāk es mīlu savu mieru."

Un neviens cilvēks nav radīts, lai dzīvotu citu cilvēku ēnā un tumsā.

Mēs katrs nesam gaismu un katram pienāk brīdis, kad jāpjautā sev: Vai šī vide ļauj man starot, vai arī lēnām dzēš manu liesmu?

Tā ir drosme – izvēlēties sevi.
Tā ir gudrība – saprast, ka otra ceļu nevar izstaigāt viņa vietā.
Tā ir mīlestība – kad sirds joprojām jūt, bet dvēsele zina, kur ir robeža.

Un šīs robežas nenozīmē attālināšanos.
Tās nozīmē patiesumu.

Mēs katrs esam pelnījuši mieru. Mēs katrs esam pelnījuši drošību. Mēs katrs esam pelnījuši attiecības, kurās nav jābaidās, ka kāda otra ēnas sāks ēst mūsu gaismu.

Miers vienmēr sākas no sevis.

Ar dvēseles pieskārienu,
Agita 🤍

20/11/2025

Nenāk miegs?
Tad, kad miegs bēg, ķermenis ir sācis runāt skaļāk par prātu.
Fasciju terapija palīdz atslēgt spriedzi, kas naktīs neļauj atslābt. Fasciju terapija maigi nomierina nervu sistēmu un palīdz ķermenim atgriezties dabiskā miega ritmā.

Risinājums ir. Tev tikai atliek pieņemt lēmumu un ļauties terapijai.

20/11/2025

Ziemassvētki tuvojas.
Esmu sagatavojusi jums, īpaši svētku noskaņai radītus, dāvanu karšu dizainus.
Silti. Maigi. Mierīgai noskaņai.
🎁

Pilnīgi noteikti - šī nav parasta dāvanu karte un parasta terapija.

Šis ir veids, kā uzdāvināt mieru, iekšēju spēku un atbrīvošanos no traucējošām emocijām. Šī ir pavisam īpaša pieredze, kas ieved ķermeni atslābumā, uzlabojot veselību.

Ar šo dāvanu karti Tu nedāvini tikai sesiju. Tu dāvini brīdi, kurā ķermenis beidzot drīkst pārstāt cīnīties.
Brīdi, kuru cilvēks, ikdienas skrējienā, sev neatļauj.

Dāvini sajūtu, kas dziedina.
Dāvini dāvanu, kuras rezultāts turpinās vēl ilgi pēc tam, kad sesija ir galā.

🤍

20/11/2025

Negaidi īpašu iemeslu, lai dzīvotu. Cita dzīve Tev nebūs. Dzīvo tagad!
🤍

19/11/2025

Aiz muguras četras brīvdienas.
Jā, labi, ne visiem. Tomēr, gandrīz visiem. Kāds noteikti teiks, ka viņam bija darbs, bērni, ciemiņi vai nebeidzamā 'dežūra' virtuvē. Tā tas mēdz būt. Tomēr lielai daļai tā patiešām bija neliela pauze.

Bet tagad, pavisam godīgi sev pajautā:

🎯 Vai šīs brīvdienas Tev atnesa vieglumu?
🎯 Vai nogurums kļuva mazāks?
🎯 Vai stress pazuda?
🎯 Vai tiešām var izgulēt mēnešiem uzkrātu spriedzi… četrās dienās?

Te slēpjas neliela dzīves ironija - brīvdienas var dot klusumu un nedaudz miera, bet tās neizdziedē pārslodzi.
Mēs varam gulēt ilgāk. Varbūt lēnāk iedzert rīta kafiju. Aizbraukt ciemos, pie dabas vai beidzot sakārtot skapi.
Un tomēr, ķermenis turpina nest to pašu ikdienas smagumu.

Tas nemaz nepazūd tik viegli.
Nogurums, saspringums, nemiers… tie nenokūst kā pirmais sniegs, tikai tāpēc, ka kalendārā ierakstīts “valsts svētku brīvdiena”.
Brīvdienas ir pauze.
Bet tā nav atveseļošanās.

Tieši tāpēc fasciju sesija ir pavisam citāda pieredze.
Tā nav vienkārši “atpūta”. Tā ir brīdis, kurā ķermenis atkal atgūst elpu.
Kad spriedze, kas krāta nedēļām un mēnešiem, beidzot atlaiž.
Kad prāts kļūst klusāks.
Kad miegs kļūst dziļāks.
Kad Tu pats sev kļūsti tuvāks.

🔥 Fasciju sesija ir 'atpūta', no kuras patiešām atgūst spēku. Kā restarts ķermenim.

Ja brīvdienas Tev neatnesa vieglumu, par kuru cerēji sagaidīt.
Ja pleci joprojām saspringti.
Ja galvā tik daudz domu, ka nedzirdi nevienu.
Ja sajūti, ka dzīves skrējiens no Tevis prasa vairāk, kā spēj panest un izturēt...

Varbūt ir laiks pamēģināt citādu rūpi par sevi.
Patiesāku. Dziļāku. Mierpilnāku.
🤍 Fasciju sesija - brīdis, kad Tu atkal sajūti sevi.

Ar dvēseles pieskārienu,
Agita 🤍

Pierakstam uz sesiju - sūti ziņu Whats App 28 305 124

19/11/2025

16/11/2025

Nesen bijām viesībās pie ģimenes draugiem. Jauks vakars, sarunas, smiekli… līdz pienāk tas brīdis, kā jau kompānijā ap 35 un 40+, sarunas automātiski nonāk līdz sāpēm un veselības problēmām. Vienam sāp plecs, kāds pirms laika apdauzījies krītot ar 'moci', vēl kādam mugura sāp katru dienu.
Protams, lielākā daļa turpat pie galda zina, ar ko es nodarbojos. Bet atbilde ir viena un tā pati: “Es kaut kā nevaru saņemties.”

Un es tajā brīdī īsti nezinu — smieties vai skumt.
Jo ko tad lai es saku?
Nu ok, turpini mocīties. 🤷‍♀️😄

Visu laiku par to runāju, ka nevienu pie sevis ar varu nevelku. Es bez atļaujas nevienam rokas klāt nelieku. Palīdzēt var tikai tam, kurš grib, lai viņam palīdz. Tik vienkārši un tik sarežģīti vienlaikus.

Ironija - risinājums IR, tas nav ne sarežģīts, ne biedējošs un tas reāli strādā. Fasciju terapija palīdz pēc traumām, pēc operācijām, pie saspringumiem, kas krājušies gadiem. Pie hroniskām sāpēm, kas “tāpat jau nepāries”. Pie rokām un pleciem, kas neklausa, pie mugurām, kas vairs nejūtas labi.
Tad, kad cilvēks beidzot ir saņēmies un atnācis, tad bieži izskan vārdi: “Kā es tik ilgi ar to dzīvoju? Varēju taču atnākt ātrāk.

❓Šeit rodas jautājumus - kāpēc cilvēki tā dara? Kāpēc viņi neparūpējas par sevi, pat ja risinājums ir burtiski rokas stiepiena attālumā?

Tāpēc, ka pazīstamas sāpes bieži šķiet drošākas par nezināmu atvieglojumu.
Tāpēc, ka viņi cer uz brīnumu, ka pāries pats.
Tāpēc, ka viņi nav pieraduši sevī ieguldīt, tikai izturēt mokas un dzīvot tālāk, it kā diskomforts būtu norma.
Tāpēc, ka mūsu kultūrā sāpes ir normalizētas - “visiem kaut kas sāp, nu un?” Pasāpēs un pāries, vaine?
Un, galu galā, tāpēc, ka viņiem pat neienāk prātā, ka risinājums var būt vienkāršāks nekā viņu galvā uzbūvētais stāsts.

Kaut kad jau pienāk tas brīdis, kad pietiek. Kad pietiek dzīvot pusenerģijā, pusmiegā, pussāpēs.
Kad pietiek pārliecināt sevi, ka “nav tik traki”.
Kad pietiek cerēt, ka notiks brīnums un viss atrisināsies pats no sevis.

Un tajā brīdī cilvēks ATNĀK.
Ienāk kabinetā, apsēžas un saka: “Labi, esmu gatavs.”
Un pēc tam, praktiski vienmēr, pienāk tas jautājums sev: “Kāpēc es to neizdarīju ātrāk?”

Es to joprojām saku, no sirds -
Es esmu šeit tikai tiem, kuri grib sev palīdzēt.
Jo risinājumi ir. Atvieglojums ir. Ceļš atpakaļ pie sevis - arī.
Atliek tikai to gribēt un tam ļauties. Nevis mocīties.

Ar dvēseles pieskārienu,
Agita

16/11/2025

Šādas atsauksmes man vienkārši aizkustina līdz sirds dziļumam.
Paldies, ka uzticaties man un savam ķermenim. 🤍

15/11/2025

Visinteresantākie cilvēki internetā ir tie, kuriem nav sejas. Tikai viedoklis.

Skaties kur gribi, katrā sociālo tīklu platformā, tiklīdz profilā parādās zieds, kaķis, kāds mākslīgs attēls no interneta vai profila vārds , sākas brīnumi.
Cilvēks pēkšņi kļūst drosmīgs, gudrs, visa zinātājs, taisnības cīnītājs un reizēm - sāpīgi nežēlīgs un riebīgs savos izteikumos.

Bet kāpēc tā notiek?

🃏Anonimitāte dod ilūziju, ka viņu nevar ievainot.
Kad nav redzama seja, nav jāatbild par savām emocijām, spriedzi vai sekām. Tas rada sajūtu, ka var teikt jebko, neuzņemoties atbildību.

🃏Maskā ir drošāk izpaust to, ko cilvēks baidās atzīt pat sev.
“Es dusmojos uz citiem” bieži nozīmē to, ka patiesībā “Es netieku galā ar sevi.”
Projekcija ir viens no vecākajiem psihes aizsardzības mehānismiem:
mēs izmetam uz āru to, kas mums pašiem sāp.

🃏Internets ļauj izlādēt spriedzi, nevis risināt to.
Kad dzīve ir saspringta, cilvēks meklē vietu, kur “nolaist tvaiku”.
Anonīmi komentāri kļūst par izgāztuvi un, diemžēl, mērķis parasti ir tuvākais, redzamākais, tas, kurš izceļas.

🃏Aiz katra anonīma profila stāv reāls cilvēks ar reālām problēmām. Un bieži, tās problēmas ir lielākas, nekā viņš ļauj noprast. Dažiem trūkst drošības, citiem - robežu, vēl citiem - pieņemšanas sajūtas. Un tad dzimst tas, ko redzam komentāros.

🪄Ko ar to darīt? Kā nenoturēt svešu sāpi par savu patiesību?

▪️Atceries - tas nav par Tevi!
Tas ir par viņa iekšējo haosu, nevis Tavu vērtību.
Neej iekšā viņu emociju līmenī.

▪️Tur nav dialoga. Tur ir izlāde.
Tu neesi parādā atbildi.

▪️NEreakcija arī ir reakcija. Un gudra.
Bloķē, ja vajag un tā jūties.

▪️Robežas ir stabila garīgā veselība, nevis necieņa.
Saglabā cilvēcību.

▪️Tu nevari zināt, kādu dzīves smagumu tas cilvēks nes.
Līdzjūtība nenozīmē tolerēt cita uzvedību - tā tikai pasargā Tavu mieru.

Un beigās, atceries vienu:
Cilvēki, kuriem pašiem ir labi, neuzbrūk citiem.
Laimīgs un mierīgs cilvēks nepazemo un neaizvaino otru. Emocionāli veseli cilvēki necīnās internetā, cenšoties kādam kaut ko pierādīt. Viņi vienkārši dzīvo savu dzīvi.

Ar dvēseles pieskārienu,
Agita

13/11/2025

Šodien dzirdēju "medicīnas atklāsmes” tieši no TikTok un uzzināju, ka veģetatīvā distonija neesot stresa vai nervu vaina, bet gan… sirdskaite! 🙄
Vai vitamīni un 'brīnumlīdzekļi' patiešām var visu izārstēt?
No šīs pašas firmas pārstavjiem dzirdēti arī tādi brīnumu stāsti, ka padzerot uztura bagātinātājus, ataug izoperēta liesa… 🤦‍♀️

Nē, es neesmu mediķe, bet rūpīgi sekoju līdzi saturam, ko publicēju. Nemitīgi mācos un studēju medicīnas literatūru, lai mans fasciju darbs būtu maksimāli efektīvs.

Mīļais cilvēk, pirms klausies, ieklausies un pieņem to kā patiesību – ieslēdz veselo saprātu un seko līdzi, kam patiesībā tici.
TikTok ir populāra sociālā platforma, bet populārs nenozīmē, ka viss ir uzticams un patiess.

Šeit, stāsts par to, kas pietiesībā ir veģetatīvā distonija un ko ar to darīt.

Fasciju terapija ir dabisks, ļoti efektīvs veids, kā sev palīdzēt. Bez tabletēm un kapsulām.

Ar dvēseles pieskārienu,
Agita 🤍

̄tinātājs

13/11/2025

Mēs visi mazgājam ķermeni. Tīrām māju, traukus, sakārtojam galdu, drēbju skapi, telefonu no vecajām bildēm.
Bet cik bieži mēs sakārtojam savu enerģiju?
To kluso, neredzamo daļu, kas nes līdzi visu, ko dienā esam satikuši. Tos stāstus, cilvēkus, emocijas, vārdus, skatus, skaņas.

Kaut kas iekšā spiež, smeldz un cilvēks nesaprot, kāpēc?
Bieži vien tas ir tāpēc, ka enerģētiskajā laukā vēl dzīvo viss, kam dienā esi pieskāries.
Smaids, saruna, stress, sāpīgs skatiens, svešas rūpes. Tas viss atnāk un grib mazliet Tavas gaismas.

Enerģētiskā tīrība nav par maģiju.
Tā ir par maigumu pret sevi.
Par rūpēm par to neredzamo, kas patiesībā ir visīstākais.

Fasciju darbs ir kā maiga, bet dziļa saruna ar ķermeni.
Ne ar prātu, ne ar vārdiem, bet ar to daļu, kas glabā visu - emocijas, sāpes, pieredzes, nogurumu.
Tas, kas reiz tika apspiests, sastindzis vai neatlaists, beidzot tiek pamanīts.
Un, kad to pamani, tas sāk kustēties.
Un, kad tas kustas, tas atbrīvojas.

Cilvēki bieži saka: “Pēc sesijas jūtos vieglāka. It kā būtu izmazgājusies no iekšpuses.”
Un tā arī ir.
Jo, kad fascijas atveras, atveras arī enerģija.
Sastrēgumi izkūst. Miers atgriežas. Dzīvīgums sāk atkal plūst.
Attīrīšanās caur ķermeni ir patiesākā. Kad ķermenis atbrīvojas, atbrīvojas arī dvēsele.

Kad sevi attīri, kļūsti vieglāks.
Kā ūdens pēc vētras. Kā elpa pēc asarām.
Un tad atkal vari būt - pilnībā šeit. Patiesi dzīvs. Mierā.
Un gaisma atkal plūst cauri. ✨

Tā nav tikai terapija.
Tā ir atgriešanās sevī. Mierā. Gaismā. Dzīvībā.

Ar dvēseles pieskārienu,
Agita 🤍