09/10/2025
pirms dažām dienām malu jauno vēderskrubja porciju un manī vilšus nevilšus radās pārdomas, cik daudz dažādu vietu un sajūtu kopums tajā tiek iemalts…
biškrēsliņš nācis no manas draudzenes Daces, Kaušu mājas pļaviņas, Ēdoles pusē… todien spīdēja saule, dziļāk zālē vēl bija rasa, bet vejš biškrēsiiņu pļavai bij izskrējis cauri un ziedi jau bija saules pielieti, un uzvēdināti… tā bija kā rūgti reibinoša meditācija, nāca vārdi, nāca sajūas, pazuda laiks un telpa, biju tikai es un biškrēsliņu gars, dzilš, patiess, kas nesa sev līdz senu dziedinošu stāstu… tad ciemošanās, brauciens mājā, un atkal bišķrēsliņi, biškrēšiņi… katru sagriezt, sasmalcināt, samīļot… nav man glaunas ekseļmašīnas, visu ar rociņu, ar sķēriņu… ši bij viena no tām reizēm, kad augi man bij par daudz, nu tā līdz sliktai dūšiņai, šķita biškrēsliņu rūgtums ir iesūcies manī līdz pat kaulam… šitā nebij bijis… sapratu, ka visu nevar sagriezt vienā vakarā, ir jāatstāj uz rītu… un tad rītu turpinājums, tad žāvēšana, kaut kas žuva pitiņā, kaut kas mājas bēniņos… kad izžuva, tika sapakots kastēs, spaiņos un tūtās… un nolikts glabāšanai…
kalme- šī vēl no pagājušā gada rudens, jaunā vēl nav sarūpēta… tas bij vēls rudens, beraucu uz kaimiņu pagasta dīķiem, smīlāja mazs lietutiņš, bija jau krietni pavēss… labi, ka ir labi ļaudis, kas padod ziņu, ka dīķis ir nolaists, lai zvejotu zivis… katrā dīķī vai ūdens krātuvē kalmes neaug… ir bijuši gadi, kad braucu no dīķa uz dīķi, citā nav, citā nevar klāt tikt, ir bijis dažādi… jā… tad nu apbruņojusies ar lielo n**i un toveriem, sākas rakāšanās pa dīķkantes dubļiem, pa šiem gadiem ir jau istrādājusies metode, kā vieglāk kalmes izmusināt no zemes laukā, bet vienalga, rokas salst, dubļi lidz potītēm… un tā rokos… līdz toveri pilni… braucu mājā, mazgāju vairākkārt, mizoju ar sakņu mizojamo n**i, smalcinu, kurinu kalmēm par prieku pirti un lieku uz lāvas žāvēt… tad, kad kalmes pirtī žūst, tad jumtu rauj nost… nē nē nejau pirtij, bet man… tas ir tāds aromāts, tāda smarža… dziļums, senči, saknes, zināšanas, tīrība, dzidrums, būšana stabilitātē… un tad pakošana glabāšanai… no tiem lieliem toveriem ko parasti saroku atliek vien tāds spanītis ar labo mantu, ir vēl pirts skrubja frakcija, kur aiziet mazās nemizojamās saknītes un miziņas….
šogad kumelītes atnāca pļavā tepat vien dažus kilonetrus no ciema, kādā atmtā atstātajā laukā, turpat palašķi un asinszāle… un tie tāpat pauniņās un klēpīšos tika vesti mājā, smalcināti, žāvēti un pakoti…
vērmele- ar to šgad sanāca, tā kā sanāca… man mīļa vērmeļu pļaviņa ir netālu no Liepājas, jūras krastā, tur aug savvaļnieces, man patīk savvaļnieki… vedu mammu pie zobārsta un pēc tam abas devāmies vērmelēs… piebraukt tur var kādu desmit minūšu gājienā no vērmeļ pļaviņas…. promejot jau skaisti, gar jūras krastu izbaudot, bet atpakaļ ar to krietno paunu, ir ko stiept.. panes paness, noliek zemē, atvelk elpu, tad stiep atkal… nu varētu jau iet pa otram lāgam, un ir tā arī bijis… bet šoreiz mēs tak divas nesējas… vedam mājā, mašīna viss vērmeļu rūgtumā, no rokām vērmeļu rūgtums jau sen aizniris līdz mutes garšu kārpiņām… un tad sēdu pie pirts un līdz vēlai naksniņai, griežu, kātus ņemu ārā un lieku žāvēt… šoreiz tā atkal ir pirts lāva un ne tikai… un tad pēc pāris dienām, saprotu, ka kaut kas nav lāga… vērmeļu ziediņu bumbulīši ir kustīgi… nē nē man prāts nebrauc prom, vienkārši vērmelēs šogad izrādās tārpi, iepriekš nepamanīju, pat griežot ne… un es saprotu, ka tie lielie klēpji ar vērmelēm, kas sasmalciņati, jau gandrīz izžuvuši ir sadedzināmi… bingo, un tagad gribas teikt tā kā i, dirsā darbs un materiāls… gadās arī tā… un te prāts domā, kur lai dabū vietā, jā ir dārzā daži ceri vērmeles, dārza kaimiņienei Dzintrai arī… būs mazāk, bet būs…
pēc raudenes braucu uz pilskanu, parasti tur iekuru pateicības uguntiņu, tur gribas uzkavēties un pabūt zem pilskana stiparjiem ozoliem, tas ir kā plūdums, ļaušanās un būšana, tas ir kā saslēgums ar pašu vietu kur spēks un jauda… esībā… turpat bieži atnāk vīgrieze, kāds pelašķitis un krastkaņepe…
Vībotne nāk no visur…. tai vajadzēt atsevišķu stāstu…
un še es varētu šo stāstu turpināt un turpināt, jo tāda ir vācējas dzīve… tādi stāsti drošivien ir katrai zāļu sievai… katrs augs ir izlaists caur sevi, caur savu sajūt, caur savu augumu, sajūtās, garšās, būšanās un saplūsmē…
gadās arī tā, ka kāds augs ne pietiekami izšāvēts vai gaisa mirtums ticis kāt galā ir sapelējis, vai kukainīši ieperinājušaies….
un tā maļot katru no augiem, caur sajūtu atnāk kāda vasaras diena, kāds piedzīvots mirklis, kāds auga stāsts… un to visu, iemaļu vienā buķetē…
un vēl tā ir maģija kā visus šos augus samaisīt, tā ir kā meditācija, to daru ar rokām, ļoti apzināti un mērtiecīgi ieliekot nodomu par veselumu, veselību, veselu augumu, harmonisku dzīvi… tai maisīšanas procesā saslēdzas un savienojos augu būtība ar nodomiem… šoeriz to darot, pēksņi sapratu, ka to nekad nevarēs izdarīt neviena mehāniska mašīna, to enerģiju neviens mākslīgais nevarīs ielikt, to ko ieliekam mēs cilvēki, savā radošumā, radot no sirds un sirdi… pa pusei es vairs īsti neprotu, vai nu daru, vai nedaru… esmu sapratusi, ka var jau to mehāniski darīt, bet tam nav tāds spēks… protams augs, auga gari jau stārdā paši par sevi, bet tā mūsu sinerģija veido ko lielāku…
Paldies par Tavu uzticēšanos, jo kur gan es to liktu, ja nebūtu Tu kam to vajag….
par to kas ir vēderskrubis vari palasīt šeit
https://www.facebook.com/share/p/1BNY1xDBZ4/
kā to lietot lasi še
https://www.facebook.com/share/p/1BDCVSeupq/
ja gribi pasūtīt, raksti Wacapziņu T.29823944
norādot cik gribēsi un uz kuru dpd paku skapi vēlies saņemt
