04/10/2025
Es esmu novērojusi, ka nervu sistēmai un cilvēka emocionālajai un fiziskajai veselībai ir ļoti cieša saikne.
Mūsdienās cilvēki ir tik ļoti pieraduši visu laiku būt aktīvas nervu sistēmas stāvoklī, ka viņiem nepārtraukti vajag šo sajūtu — “man vajag spēku, man vajag enerģiju, man vajag kustību.”
Ja nav spēka, tad — iedzeršu kafiju. Ja nav spēka, tad jāsavācas, jāsasaņemas, jāiet un jādara.
Un tas patiešām ir labi — ir brīnišķīgi, ka cilvēki spēj ieiet šādā dzīvespriekā un darbības enerģijā.
Taču ir svarīgi apzināties, ka visu to drīkst un vajag darīt, bet ir nepieciešams arī pretbalanss.
Ķermenim ir jāļauj atjaunoties.
Kad cilvēks ieiet parasimpātiskajā nervu sistēmas stāvoklī, viņš beidzot dod nervu sistēmai signālu: “viss, esmu beidzis strādāt — tagad tu vari darīt savu darbu.” Tad ķermenis atjaunojas, muskuļi atlaižas, spriedze mazinās, un ķermenis sāk darboties savā dabiski dziedinošajā ritmā.
Taču šajā parasimpātiskajā stāvoklī cilvēkam parasti nav lielā “draiva” — nav tās lielās jaudas darīt.
Un tāpēc daudzi cilvēki no šī stāvokļa ir atradinājušies, īpaši tie, kas ikdienā ir ļoti aktīvi un daudz strādā.
Bet, lai būtu patiesi produktīvs, cilvēkam vajadzīgs līdzsvars — kā ritenim, kas noturas taisni tikai tad, kad abi riteņi ir stabili.
Cilvēks, kurš ilgstoši dzīvo tikai simpātiskās nervu sistēmas režīmā (“dari, skrien, dari”), ar laiku nemanot izdeg.
Paiet laiks, darbi krājas, ķermenis sāk signalizēt — te viena problēma, te otra, te trešā — bet cilvēks to ignorē, jo “nav laika.”
Un bieži tas notiek tāpēc, ka cilvēks neļauj sev ieiet atpūtā, nepasaka sev: “viss, šodien pietiek, es atpūšos.”
To ļoti labi var trenēt ar masāžu.
Masāžas laikā es cilvēku ievadu parasimpātiskajā nervu sistēmas stāvoklī, īpaši tad, ja redzu, ka viņam tas ir vajadzīgs.
Ar dziļākiem vai relaksējošākiem paņēmieniem panāku, lai ķermenis atslābst un var atjaunoties.
Sākumā šis stāvoklis cilvēkam var šķist pat mazliet neērts — rodas sajūta: “kā tas ir, ka man tagad neko negribas darīt?”
Pēc masāžas gribas tikai pagulēt, neko nedarīt. Tas ir normāli — ķermenis vienkārši vēl nav pieradis.
Bet ar laiku, kad cilvēks pierod pie šī stāvokļa, viņš iemācās to ieslēgt un izslēgt pats.
Viņš spēj jaudīgi darboties un arī apzināti pārslēgties uz atpūtu, kad tas nepieciešams.
Tas ir treniņš — mācīties nolīdzsvarot savu nervu sistēmu.
Jo nevar būt līdzsvara, ja darbojas tikai viena puse — tikai “dari, skrien”.
Tāpat arī uz otru pusi — ja cilvēks neko nedara, tikai atpūšas un neko neveic, viņš arī izkrīt no līdzsvara. Tas ir kā ritenis, kas neiet uz priekšu, jo tam ir tikai viens ritenis.
Masāžas laikā cilvēks ne tikai atbrīvo muskuļus un saspringumu, bet šis process turpinās arī pēc masāžas — ķermenis pats sāk darīt to, kas tam jādara, lai atjaunotos.
Un tas arī ir treniņš. Sākumā tas var būt neierasti — nogurums, dīvainas sajūtas, bet ar laiku cilvēks kļūst arvien jaudīgāks, jo viņa nervu sistēma ir līdzsvarā, un līdzsvarā kļūst arī ikdienas dzīve.
