04/11/2025
🍁Klāt rudens. Daba krāsojas un arvien biežāk mums gribās siltu tēju vakaros, kādu labu filmu noskaņai.
🎨Piedāvājam sasildīt savu sirdi, garu un dvēseli veroties lubānietes Daces Taukules gleznās, kuras no š.g. 4.novembra skatāmas Madonas slimnīcas garajā pirmā stāva koridorā.
🎨Neliels ieskats mūsu sarunā ar mākslinieci. Jautājot, kas ir tas dzinulis, kas mudina radīt tādu skaistumu, Dace atbild: “Ziniet, man ir 60 gadu. Pirmo reizi otu rokā es paņēmu 2024.gada 31.janvārī. Pateicoties Dacei Rudzītei, kura mani uzaicināja uz Lubānas pieaugušo mākslas studiju. Es biju tādā sajūsmā! Un viss aizgāja – nauda kusa kā sviests manis gatavotajām kūkām (p.s. māksliniece ir arī talantīga mājas kūku cepēja) – molberti, kanvas, otas un viss cits nepieciešamais gleznošanai. Pirmo pusgadu es gleznoju praktiski katru dienu. Protams, nevar salīdzināt tās gleznas un šīs , kas ir pēc gada. Vienīgais, ko es nožēloju, ka es sāku tik vēlu. Runājot par iedvesmu, un to kā gleznas pie manis atnāk – man vajag tomēr sajust, redzēt, saprast. Man ļoti patīk fotogrāfēt mākoņus. Saskatīt. Sajust. Īpaša vieta manā glezniecībā ir atvēlēta zirgiem, bet varbūt tāpēc, ka es no viņiem baidos. Ņemot vērā manu sāpīgo pieredzi ar zirgiem, es tomēr viņus ļoti mīlu. Svēta lieta, es pat teiktu. Un vēl gribētos novēlēt – Ja jūtat sevī šo vēlmi gleznot – noteikti pamēģiniet! Nenožēlosiet!”
🎨Izstāde “No Lubānas caur Zvejniekciemu uz kalniem!” būs skatāma līdz nākamā gada janvāra vidum.