23/09/2025
Atsvešināšanās, ko piedzīvo māte, kad atlaiž pieaugušu bērnu, ir daudzslāņains un bieži vien dziļš emocionāls process.
Tas nav pēkšņa saišu saraušana, bet gan pakāpen*ska mātes un bērna attiecību maiņa, bērnam kļūstot patstāvīgam.
Šeit ir pārskats par to, ko šī atsvešināšanās var ietvert:
Emocionālās izmaiņas;
Zaudējuma un sēru sajūta:
Lai gan tas ir dabisks dzīves posms, mātes var piedzīvot zaudējuma sajūtu, kas līdzinās sērām.
Tā var rasties no ikdienas mijiedarbības izmaiņām, apziņas, ka vairs neesi primārā aprūpētāja, un no tā, ka bērna dzīve vairs nav cieši saistīta ar mātes ikdienu. Tā sauktais “tukšā ligzda sindroms” ir šī izpausme.
Kontroles un uztraukumu atlaišana:
Mātes bieži vien daudzus gadus ir rūpējušās par bērna drošību un labsajūtu.
Atlaišana nozīmē atteikšanos no kontroles un uzticēšanos pieaugušā bērna izvēlēm, pat ja tās atšķiras no viņas vēlmēm. Tas var radīt trauksmi un bažas.
Identitātes pārdefinēšana:
Daudzām mātēm būt par māti ir būtiska identitātes daļa.
Kad bērni kļūst neatkarīgi, rodas nepieciešamība pārskatīt savu lomu un dzīves jēgu ārpus aktīvās mātes lomas. Tas var būt pašatklāsmes brīdis, bet arī radīt neskaidrības.
Jauktas emocijas:
Šis process ietver gan skumjas un ilgas pēc pagātnes, gan lepnumu un prieku, redzot, kā bērns attīstās.
Var būt atvieglojums par lielāku personīgo laiku, bet arī sāpes par zaudēto ikdienas tuvību.
Emocionālais attālums (veselīgs vs. neveselīgs):
Veselīga atsvešināšanās nozīmē veselīgu emocionālo robežu izveidošanu, ļaujot pieaugušajam bērnam dzīvot savu dzīvi, vienlaikus piedāvājot atbalstu, ja tas nepieciešams.
Neveselīga atsvešināšanās var izpausties kā emocionāla nepieejamība, vienaldzība vai priekšlaicīga attālināšanās, kas kaitē attiecībām.
Uzvedības un attiecību izmaiņas:
Pāreja no aprūpētājas uz atbalstītāju:
Mātes loma mainās – no tiešas aprūpes uz emocionālu atbalstu, padomiem (ja tiek prasīti) un drošības sajūtas sniegšanu. Attiecības kļūst “pieaugušais–pieaugušais”.
Robežu ievērošana:
Veselīgas atsvešināšanās pamatā ir pieaugušā bērna personīgās telpas, lēmumu un dzīvesveida respektēšana. Tas var būt izaicinoši pēc gadu ilgām ciešām saiknēm.
Mazāka tieša iesaiste:
Ikdienas saziņa un klātbūtne dabiski mazinās, kad bērns veido savu dzīvi.
Jaunas saiknes formas:
Attiecības nemazinās, tās transformējas. Tās var kļūt retākas, bet dziļākas, balstītas uz kopīgām interesēm un savstarpēju cieņu.
Psiholoģiskie aspekti:
Piesaiste un teorija:
Šī teorija skaidro, kā vecāku un bērna saikne attīstās laika gaitā.
Veselīga atsvešināšanās nozīmē drošu piesaisti, kur bērns jūtas brīvs būt patstāvīgs, zinot, ka vecāks joprojām ir drošs balsts.
Attīstības posmi:
Gan māte, gan bērns pārdzīvo jaunus dzīves posmus. Māte var sākt pievērsties saviem mērķiem, kamēr bērns kļūst neatkarīgs.
Individuālās atšķirības:
Šis process katrai mātei ir atšķirīgs. To ietekmē personība, attiecību tuvums, atbalsta sistēma un pašas intereses.
Izaicinājumi:
Palīdzība vs. atkarības veicināšana:
Mātēm var būt grūti atrast līdzsvaru starp atbalstu un pieļaujamo robežu, lai neierobežotu bērna izaugsmi.
Grūtības “palaist bērnu”:
Emocionāli sarežģīti ir skatīties uz pieaugušo bērnu, kurš reiz bija mazais, kuru viņas audzināja.
Sabiedrības gaidas:
Dažkārt sociālās normas vai personīgās cerības apgrūtina lomas maiņas pieņemšanu.
Atsvešināšanās, ko piedzīvo māte, ir sarežģīta emocionāla un attiecību pārkārtošanās.
Tā ir nepieciešama, lai pieaugušais bērns pilnībā ieietu savā dzīvē, saglabājot mīlošas, bet mainītas attiecības ar māti.
Veselīga atsvešināšanās veicina neatkarību, cieņu un attīstās līdz ar abu pušu vajadzībām.
“Dzīve ir līdzsvars starp turēšanu un atlaišanu.”
— Rumi
Personiski:
Es šobrīd pati eju cauri šim procesam, un, godīgi sakot, tas ir viens no vissmagākajiem, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
Esmu praktizējusi atsvešināšanos daudzus gadus.
Lielā mērā man ir nācies palaist katru, kuru esmu mīlējusi.
Bet nekas, NEKAS, nevar sagatavot māti tam, kā veselīgi un ar mīlestību atsvešināties no sava bērna.
Sarunā ar vīru teicu: “Es jūtos apmaldījusies. Mātes loma ir mana identitāte jau vairāk nekā 25 gadus. Es nezinu, kas es esmu. Un tas ir mulsinoši.”
Viņš atbildēja: “Varbūt jautājums nav par to, kas tu esi, bet par to, par ko tu vēlies kļūt.”
Visām mammām:
Ja tu to jau piedzīvo vai tas vēl tikai priekšā – tu neesi viena.
Katra sajūta, ko izjūti, ir PATIESA un nozīmīga.
Vienīgais ceļš uz dziedināšanu ir ļaut sev sajust.
Lai svētīta tava skaistā mammas sirds.
Ar dziļu cieņu noliecos jūsu visu priekšā par šo kopīgo izaicinājumu — būt mātei.
“Vienas no vissmagākajām lietām, ko māte jebkad piedzīvos, ir vērot, kā viņas sirds staigā apkārt ārpus viņas ķermeņa un cerēt, ka pasaule pret to būs maiga.”
/Monique Satonin/
/Sacred Divine Feminine/
