11/11/2025
ŽETONS PAR DROSMI
Zvana mobilais telefons. Otrā galā runā cilvēks, meklē speciālista konsultāciju. Balss ir satraukta. Taču tā nav vienmēr. Ne vienmēr zvanītāja balsī ir nolasāms satraukums, bet tas tur ir, īpaši tajās dzīves situācijās, kad kaut ko darām pirmo reizi.
Reizēm psihologiem, psihoterapeitiem un citiem palīdzošo profesiju pārstāvjiem ir grūti iedomāties, kā tas ir, meklēt palīdzību. Jo ne vienmēr mums pašiem ir šāda pieredze.
Reizēm domāju, kā tas man būtu bijis , nonākt pie domas, ka man vajadzīga palīdzība no ārpuses? Domāju, ka man būtu bijis ļoti grūti nonākt līdz šādam lēmumam, varbūt pat neiespējami. Laikā, kad sāku mācīties sistēmisko ģimenes terapiju, mani informēja, ka būs nepieciešama pašpieredze- noteikts stundu skaits individuājā psihoterapijā. Pirmā pieredze bija interesanta, bet tas būtu atsevišķs stāsts. Nebija izmisuma, nekāda vajadzība nespieda, un tomēr bija ārējs faktors, kas mani uz to mudināja. Pilnīgi noteikti, ka es ieguvu no šī procesa.
Šeit vēlos izteikt atzinību visiem tiem, kuri ir pietiekami drosmīgi, ieraudzīt savas problēmas un meklēt tām risinājumu. Problēmu risināšana vai nerisināšana vienmēr kaut ko maksā. Ja es risinu savas problēmas, es pats par to maksāju. Ja nerisinu, par to maksā citi, jo viņiem ir jāsamierinās, ka es tāds esmu un negribu būt citādāks. Taču temats nemaz nav vienkāršs, jo ir daudz dažādu aspektu. Kuram gan no mums ir viegli atzīt, vispirms pašiem sev, ka kādā jautājumā mums ir vajadzīga palīdzība? Kuram ir viegli atzīt, ka vismaz daļa no problēmām, kuras piedzīvojam, ir mūsu pašu radītas? Atzīt, ka es ar kaut ko netieku galā pats saviem spēkiem un man man ir vajadzīga palīdzība, - tā nav vienkārša doma. Gribās šai domai pretoties. Kā netieku galā? Es ar visu tieku galā. Man viss kārtībā. Es visu kontrolēju, lai gan… patiesībā nekontrolēju pilnīgi neko! Ir iespējams diezgan ilgi dzīvot pārliecībā, ka es ar visu tieku galā. Tik ilgi, kamēr situācija tiešām sasniedz kulmināciju. Diemžēl attiecību jautājumos (un ne tikai) lietu vilcināšanai bieži ir katastrofālas sekas. Pēc manas pieredzes, cilvēki lielākoties meklē pāra konsultāciju apmēram pusgadu vai gadu par vēlu.
Jā, es netieku galā ar kādu situāciju. Jā, man pietrūkst zināšanu un prasmu, bet… neviens nerisinās manas problēmas manā vietā. Ja Tu izvēlies iet pie psihologa/psihoterapeita, Tu pats risināsi savas problemas un speciālists Tev palīdzēs un tevi atbalstīs. Jo, jebkura veida psiholoģiskā palīdzība labi strādā, ja tā ir brīvprātīga, un ja klients/pacients ir motivēts. Neviens, pat vislabākais psihologs/ psihoterapeits nevar atrisnāt Tavas problēmas Tavā vietā, ja Tu pats nevēlies tās risināt. Jā bet arī šim ir risinājums- kolekcionēt terapeitus, kuri man “atkal nevarēja palīdzēt!”
Lai drosmīgi!
