04/03/2026
Absolūti visu mūsu dzīvēs nosaka viens lielums - mīlestības apjoms. Mīlestības apjoms pret sevi, pret citiem, pret dzīvi, pret matēriju, veiksmi, savu veselību, ģimeni.
Tas uz ko mīlestības apjoms ir niecīgs, atspoguļosies niecīgā rezultārā.
Mīlestības enerģija ir kā saules enerģija Zemei. Tas, kur saules stari netiek, paliek ēnā, nīkuļo, neaug.
Lūk, kamdēļ ir ārkàrtīgi svarīgi atzīt un strādāt ar saviem ievainojumiem, traumām, aizvainojumiem, pretenzijām, bailēm, nenovīdibu, mazvertību, apspiesto agresiju. Lai atbrīvotu sirdi un atvērtu pēc iespējas augstāku mīlestibas apjomu savā sirdī.
Ja sirds pilna mīlestības arī vēlamā realizācija notiek zibenīgi. Ja sirds ievainota, aizverta, cilvēks sevi nemīl un dzīvo cīnīdamies, viņš dzivo burtiski ēnā un visas viņa dzīves jomas arī ir aizēnotas, vājas.
Ja cilvēks spēj mīlēt sevi tikai uz 20 %, un viņa dzīvē ienāk kāds, kurš spēj mīlēt viņu uz 25 % vai 30 %, viņš būs pārsteigts un noticēs: “Jā, beidzot kāds mani mīl!”
Šie pāris procenti šķitīs kā milzīgs pieaugums, kā siltums pēc ilgstoša aukstuma. Un viņš pieķersies tam, jo salīdzinājumā ar iekšējo tukšumu tas šķitīs pietiekami.
Ja Tu mīli sevi uz 50 %, tad, satiekot cilvēku, kurš ir spējīgs mīlēt tikai uz 25 %, Tev pat neradīsies interese. Tu nejutīsi piepildījumu tur, kur ir deficīts.
Iekšēji gribēsies, lai ierodas kāds, kurš būtu spējīgs mīlēt uz vismaz 60 vai 70 %. Ne tāpēc, ka meklē pilnību, bet tāpēc, ka Tava iekšējā vērtības latiņa vairs neļauj samierināties ar mazāk.
Un tad ir vēl kas svarīgs — mēs nepieņemam mīlestību, kas pārsniedz mūsu pašu spēju mīlēt sevi. Ja cilvēks sevi vērtē zemu, pat 80 % mīlestība viņam šķitīs aizdomīga, pārāk laba, pat biedējoša. Viņš neapzināti to atgrūdīs, jo iekšēji nejūtas tās cienīgs.
Bet cilvēks, kurš ir iemīlējis sevi uz visiem 100 %, viņš piesaista to, kurš arī mīl sevi tikpat dziļi. Tur nav sacensības, nav pierādīšanas, nav bailes zaudēt. Tur ir divi veseli cilvēki, kas izvēlas viens otru — nevis tāpēc, lai aizpildītu tukšumu, bet lai dalītos pārpilnībā.
Jo mīlestība uz sevi - tas nav egoisms. Tā ir atbildība par sevi, par to vienīgo cilvēku, kuru Dievs mums ir uzticējos.
Tā ir spēja pateikt “nē” tam, kas sāp, un “jā” tam, kas ceļ.
Tā ir robežas, cieņa un apziņa: es esmu vērtība, manī ir cilvēkvērtība, kura nav pierādāma ar izmērāmiem faktiem. Tā ir katrā pēc noklusējuma.
Un tieši no šīs vietas sākas attiecības, kurās otra cilvēka sniegtā mīlestība nav procentu cīņa, bet gan labprātīga, apzināta un brīva izvēle katru dienu.
Šis viedoklis nav balstīts uz vienu konkrētu speciālistu vai vienu zinātnisku teoriju ar “procentu skalu”.
Idejiski tas sasaucas ar vairāku pasaulē pazīstamu speciālistu skatījumu:
• Nathaniel Branden – viens no pašvērtējuma psiholoģijas pamatlicējiem uzsvēra, ka mūsu pašvērtējums nosaka, kādas attiecības mēs pieļaujam savā dzīvē un ko uzskatām par pieņemamu mīlestību.
• Brené Brown – runā par to, ka mēs varam pieņemt mīlestību tikai tādā apmērā, cik iekšēji jūtamies tās cienīgi.
• John Bowlby – piesaistes teorijas autors; viņa darbi parāda, ka mūsu agrīnā pieredze veido to, kādu mīlestību mēs atpazīstam kā “normālu”.
• Harville Hendrix – attiecību terapijā uzsvēra, ka mēs bieži piesaistām partnerus, kas atspoguļo mūsu iekšējo nepabeigtību.
Svarīgi saprast: procentu ideja nav zinātniska mērīšanas sistēma. Tā ir simboliska valoda, kas palīdz ilustrēt domu — mūsu pašvērtība nosaka attiecību kvalitātes griestus.
Jo augstāka ir spēja cilvēkam mīlēt pašam sevi, jo brīvāks viņš kļūst izvēlēties otru cilvēku.
Jo mazāka mīlestības patības pašam uz sevi, jo atkarīgāks no citiem cilvēkiem - atzinības, pieņemšanas, mīlestības cilvēks ir. Atkaribas pamatā ir nemīlestība uz sevi un tās meklējumi citos.
Dievs mums katram uz iemiesojuma laiku ir uzticējis vienu īpašu cilvēku, - sevi. Mums katram ir izdevums šo cilvēku ļoti ļoti iemīlēt, sargāt un lolot 💛
Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www Pāru Terapija lv
