Love Home

04/04/2026

Laulības institūts ir sevi izsmēlis.
Šis apgalvojums izklausās kā diagnoze.
Bet, ja skatāmies no klīniskās psiholoģijas viedokļa — tas ir simptoms. Simptoms tam, ka mūsdienu cilvēkam ir grūtības veidot un noturēt pieķeršanos.

Sāksim ar pamatiem:
Vajadzība pēc partnerattiecībām nav sociāls konstrukts un nav uzspiests modelis. Tā ir daļa no pieķeršanās sistēmas, kas veidojas agrā bērnībā un paliek aktīva visu dzīvi — tā ir bāzes psihiskā vajadzība, iebūvēta regulācijas sistēmā.

Cilvēks nav paredzēts izolācijai — tas ir fakts.
Tāpēc runas par to, ka cilvēki apzināti izvēlas vientulību, ir nekorektas.
Cilvēki nav sākuši gribēt būt vieni — viņi vienkārši sākuši izvairīties no tā, kas ar viņiem notiek attiecībās.

Mūsdienu cilvēks nevēlas maksāt tuvības cenu.
Bet cena ir — un vienmēr ir bijusi.

Lai to saprastu, jānošķir trīs līmeņi:

Psihiskā vajadzība pēc pieķeršanās
Sociālā forma (laulība)
Prasmes veidot attiecības

Problēma ir trešajā punktā.

Jebkurš stabils pāris neizbēgami sastopas ar:

emocionālu atkarību,
ierobežojumiem,
interešu konfliktiem,
atšķirīgiem vēlmju un attīstības tempiem,
agresiju.

Un tas ir normāli.
Taču mūsdienu cilvēks to arvien biežāk uztver kā “nepareizu attiecību” pazīmi.

Kāpēc?
Jo psihē pastiprinājies cits pieprasījums — saglabāt autonomiju par jebkuru cenu.

Pēdējo desmitgažu laikā ir notikusi atšķirīga psiholoģiskā un sociālā attīstība vīriešiem un sievietēm.

Ko laulība agrāk deva:
Drošību — emocionālu, fizisku, ekonomisku
Struktūru un paredzamību
Sociālu pieņemšanu
Vientulības regulāciju
Kas ir mainījies:
cilvēkiem vairs nav vajadzīgs viens otrs izdzīvošanai
samazinājies sociālais spiediens
parādījies pašrealizācijas kults
izvēles iespējas pieaugušas (un līdz ar to — trauksme)
attiecībām jāsniedz kvalitāte, ne tikai “būt”
Sievietes

Sievietes ir piedzīvojušas spēcīgu attīstības lēcienu:

ekonomiski neatkarīgas
sociāli realizētas
laulība vairs nav izdzīvošanas instruments

Tagad viņas meklē:

emocionālu iesaisti
atzīšanu
stabilu pieķeršanos

Un vienlaikus — drošību.

Rodās pretruna: partnerim jābūt gan stipram, gan emocionāli pieejamam.
Un sieviete vairs nav gatava pazemināt prasības.

Vīrieši

Daļai vīriešu noticis cits process — nevis attīstība, bet lomu izplūšana.

Agrāk:

apgādnieks
lēmumu pieņēmējs
atbildības nesējs

Tagad no viņa sagaida:

emocionālu atvērtību
spēju runāt par jūtām
līdzdalību ģimenē
vienlīdzību

Bet daudzi tam nav sagatavoti.

Rezultāts:

grūtības uzņemties atbildību
izvairīšanās no emocionālas tuvības
vēlme saglabāt brīvību

Tas bieži tiek saukts par infantilitāti.
Psiholoģiski — tas ir nobriedušas personības funkciju trūkums.

Konflikts

Sieviete:
“Es varu visu pati, bet izvēlos attiecības ar kvalitāti.”

Vīrietis:
“Es gribu brīvību un komfortu — un arī attiecības.”

Motivācijas nesakrīt.

Tipisks scenārijs:

Sieviete palielina prasības tuvībai
Vīrietis atkāpjas
Sieviete pastiprina kontroli

Rezultāts — pieķeršanās sabrukums.

Bērni

Bērna ienākšana palielina slodzi:

vairāk stresa
mazāk resursu
lielāka vajadzība pēc stabilitātes

Sieviete — vairāk iesaistās, gaida atbalstu
Vīrietis — bieži attālinās

Spriedze pieaug abās pusēs.

Realitāte

Ģimene nav tikai jūtas. Tā ir:

konflikti
ierobežojumi
kompromisi
frustrācija

Mūsdienu cilvēks grib:

mīlestību bez spriedzes
dziļumu bez ievainojamības
attiecības bez atbildības
Problēma

Cilvēki:

nemāk komunicēt
nemāk izturēt atšķirības
jauc tuvību ar ērtību
viņiem ir augstas, bet neizrunātas gaidas

Tāpēc rodas sajūta, ka laulība “nestrādā”.

Patiesībā — nestrādā sistēma, kurā partneri ir dažādos brieduma līmeņos.

Patiesība

Cilvēki nevēlas būt vieni.
Tā ir ilūzija.

Pieķeršanās vajadzība ir bioloģiska.
Vienkārši cilvēki vairs negrib paciest diskomfortu.

Kultūra saka:
“Esi brīvs, neatkarīgs.”

Bet psihe saka:
“Man vajag saikni.”

Un rodas konflikts.

Mūsdienu attiecību pārslodze

Partnerim jābūt:

mīļotajam
draugam
psihoterapeitam
iedvesmas avotam

Vienam cilvēkam jābūt visam.
Tas nav iespējams.

Noslēgumā

Attiecības vienmēr nozīmē ierobežojumus.
Un mūsdienu cilvēkam tos ir grūti pieņemt.

Agrāk attiecības turēja bailes un atkarība.
Tagad tās var noturēt tikai psiholoģiska brieduma līmenis.

Bet ar to ir grūtības.

Tāpēc patiesība ir šāda:
cilvēki nevēlas būt vieni —
viņi vienkārši nemāk būt tuvībā, nesagraujot sevi vai otru.

Un vientulība kļūst par vienkāršāko risinājumu.

Frāze “laulība ir novecojusi” ir tikai racionalizācija.
Patiesībā — mēs vēl neesam iemācījušies veidot stabilu pieķeršanos jaunajos apstākļos.

Laulības institūts nav miris.
Ir mirusi ilūzija, ka var būt tuvībā un nemainīties.

— Eva Maijere, holistiskā psihoterapeite, seksoloģe, art-terapeite, NLP meistare, mediatore

28/03/2026

Karls Lagerfelds ir teici: elegace - tā ir fiziska kvalitāte. Ja no kailas sievietes nestaro elegance, viņa arī visdārgākā un smalkākā apģērbā nekļūs eleganta.

Mums var būt mugurā jebkādas drēbes, jebkādas firmas un atbilstība pēdejām modes tendencēm vai ļoti vienkārš, ērts apģērbs, bet cauri ārējam apvalkam vienmēr būs redzams pats valkātājs.

Robeža starp pievilcību un pieejamību ir ļoti trausla. Reizēm sieviete vēloties tikt pie uzmanības demonstrē pieejamību, nevis pievilcibu.

Stāja, roku stāvoklis, gaitas smagums jeb vieglums, stīvums vai atslābums, saspringums mīmikās vai ļoti mierpilna sejas izteiksme, - tas runā skaļāk par kostīmu.
Kautrība, kauns no sevis, sava ķermeņa nepieņemšana, sevis nepieņemšana, kauns par kādu no sava ķermeņa daļām, - tas viss rada attiecīgu enerģetisko lauku.

Nereti meitene ir patiešām skaista, taču viņas prātā var dzivot citi, ļoti augsti skaistuma standarti dēļ kuriem viņa nespēj ne pieņemt sevi, ne samierināties ar savu dabas doto ķermeni. Tamdēļ dzīvo pastāvīgā iekšējā pašagresijā, neapmierinātībā, nelaimīgumā. Par kādu eleganci var būt runa? Sieviete pastāvīgi cīnīsies pati ar sevi, centīsies pastāvīgi uzlabot, pārveidot, padarīt “vērtīgāku” priekš citu acīm.

Elegance nav konkrēts ģērbšanās stils. Tā ir kopējā sava paštēla radīšana, kurš atbilst iekšējam stāvoklim. Arī biksēs un botēs sieviete var izskatīties ļoti eleganti.

Elegance atspoguļo saikni ar ķermeni. Tā ir iekšēja atļauja sev justies skaisti, atslābt, baudīt, priecāties, pieņemt, vēlēties, sapņot, būt.

Eleganci nevar apgūt kursos, bet tas, ko var apgūt ir, - sevis pieņemšanu, kontaktu ar sevi, saiknes izveidošanu un pašvērtības atgūšanu. Un no tā iztietēs pavisam cits psiholoģiskais stāvoklis.

Patiesa elegance noverojama vieglumā, pārliecībā un iekšējā mierā ar sevi un Dieva doto ķermeni, skaistumu.

Kristīne Paberza
www Love Home lv

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...

24/03/2026

Ja saprotam, ka klausīties ir iespējams tikai to radiostaciju, uz kuru radioaparātu uzregulējam, kāpēc neaptveram, ka katrs radam tādu dzivi, kā iekšēji esam uzskaņojušies?

Ja iekšējais radio noskaņots uz ciešanām, problēmām, nabadzību, neuzticēšanos, nodevību utt., tad tieši tāda “mūzika” skanēs dzīvē.

Kad nonākam punktā, kurā jāizvēlas uzticēties Visumam, tas nozimè, ka viss pārējais jau ir pārbaudīts vai arī, ka ciest vairāk nav spēka.

Atteikšanos no jebkādas dzīves jēgas, prāts uztver ļoti sàpīgi. Ego dzird tikai vienu - manī nav jēgas. Es esmu bezjēdzīgs. Un tas rada sāpes.

Un vēl - ja reiz nekam nav jēgas, vai tas nozīmē, ka visas manas ciešanas, centība, pieredzes - viss zaudē jēgu? Bet es taču tā ieguldījos..

Nē, jēga ir Tevī! Jēga ir tajā, ka un kā Tu izceļo savu dzīvi. Ne pašos mērķos un galapunktā, bet ceļojuma procesā.

Jo mazāk pašvērtīguma sajūtas ir cilvēkā, jo aktīvāk viņš cenšas partnera, drauga, bērna acīs atrast pierādījumu sevis vērtīgumam.
Tā rodas pieprasīšana, pretenzijas, neiecietība, agresija, apvainošanās un vainošana - es gribu no otra dabūt to, kas manī ir deficītā.

Reizēm aiz cilvēka-cietēja un pastāvīga upura dzīvo tāda slēptā agresija un pieprasījums, ka skatoties viņa skumjajās acīs mostas nevis līdzjūtība, bet ķermeniski gribas bēgt.

Kamēr kāds spoguļos mūsu ēnas, mēs no viņa nevarēsim atbrīvoties. Tikai savu ēnu apkopjot, otrs pats aizies savu ceļu.

Par sevis mīlošu cilvēku nav iespējams kļūt mācoties sevi mīlēt pēc noteiktiem punktiem. Mîlestība uz sevi atveras pati, kad tiek kārta aiz kārtai nolobītas visas aizsargmaskas. Mūsos visos dabīgi ir mīlestības kodols. Tam tikai jātiek klāt. Caur sevi, ne caur citiem.

Kristine Pabērza
www pāru terapija lv

Uzziniet par attiecību un pašizziņas centriem. Sazinieties ar mums, lai uzlabotu emocionālo labsajūtu!

23/03/2026

Svarīgākam jautājumam nebūtu jābūt , - vai es esmu labs vecāks savam bērnam? Vai es esmu laba māte, labs tēvs? Tas ir par Tevi, par Tavu Ego, tas nav par bērnu?
Daudz svarīgāks jautājums būtu, - vai mans bērns jūt manu mīlestibu? Kā mans bērns saņem manu mīlestibu no manis?
Vai mans bērns spēj man uzticēties?
Vai mans bērns var droši man atvērties?
Vai es sava bērna acīs esmu viņa aitoritāte?
Vai mans bērns jūtas drošībā, jūtas pasargāts no manas puses?
Vai es iedvesmoju bērnu uzticēties sev, savam iekšējam spēkam, pasaulei?
Aiz uztraukuma, - “vai es esmu laba māte?” visbiežāk, slēpjas …pieaugušā sievietē esošā nevajadzīguma trauma, pamestības trauma, “labās meitenes”komplekss, milzīgā vainas sajūta.
To visu sieviete neapzināti ir sākusi censties kompensēt caur màtes lomu un bērniem.
Ja es būšu pietiekami laba māte, vai mani bērni man iedos sajūtu, ka esmu vajadzīga, vertīga, laba?
Vel aiz šī jautājums slēpjas pašas jau pieaugušai esot attiecības ar savu māti?
Vai es izdaru visu pietiekami, lai pasargātu sevi no tā, ka mani bērni izaugot atzītu, ka esmu labāka, kāda bija mana māte?
Ko man darīt, lai mans bērns nenosodīs mani tāpat, kā es iekšēji nosodu savus vecākus? Es neesmu gatava satikties ar sava bērna nosodījumu, pretenzijām, vainošanu, izolēšanos no manis vai aizvainojumu pret mani.
Vai es pasargāši sevi no tā, ka mani bērni neredzēs manī tādu pašu slikto, bezatbildīgo, vienaldzīgo, auksto u.c.māti, kādu es redzu savā mātē?
Bailes par bērniem nav bailes par bērniem. Tā ir pārnese. Tā var būt arī kontroles forma vai personīgā neiroze.
Bērni nevērtē savus vecākus, viņi vērtē sevi blakus vecākiem, - kāds es esmu priekš viņiem, vai pietiekami labs, lai vecākiem būtu ērti mani mīlēt?
Bērni sagaida, ka tos mīl, nevis par viņiem streso, viņus kontrolē, par viņiem uztraucas.
Gatavība bērnam pastāvīgi izdabāt, darīt visu, ko tas vēlas, neko neaizliegt, nekad neko neatteikt, neko asāku nepateikt, - tas nav par bērnu un viņa audzināšanu. Tas ir par mātes bailēm. Bailēm kļūt bērnam nevajadzīga. Bailēm būt sava berna atgrūstai. Bailēm piedzivot nevajadzīguma sajūtu no sava bērna puses. Bailēm izrādīties neveiksmīha mātes lomā. Bailēm..
Bet pašas galvenas bailes ir nepiedzivot no saviem bērniem to pašu nosodījumu, ar kādu pati iekšēji nosoda savu māti.
Jo sirds vēljoprojām pilna neizteikto, neizreaģēto, neatzīto aizvainojumu un ļoti dziļo sāpju mātes virzienā.
Aiz uztraukuma, - “vai es esmu laba māte”, nedzīvo pats bērns. Tas ir tikai pašas mātes iekšējās pašdajūtas jautājums.
Bērni katrs atnāk savādāks, katrs ar savām rakstura un personības iezīmēm un sagaida, ka viņu mīlēs, ka viņu redzēs, dos viņam drošību un telpu, kurā augt. Bērni nav nedz gatavi, nedz spējīgi piepildīt mātes gaidas, kompensēt viņas traumas vai pasargāt no viņas bailēm.
Bērnu nodarbina tikai viens jautājums, - vai es esmu savu vecāku mīlestibas vērts bērns? Ja esmu, man ir droši augt.
Kristine Pabērza
www Love Home lv

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...

21/03/2026

Paturpinot separācijas tēmu:

Separācija jeb iekšēja pieaugšana spējot atdalīties no vecāku varas, ietekmes jeb ciešās bērnības saiknes notiek ne izejot pa mājas durvīm ar savu mugursomu, bet tad kad cilvēks ir pārstājis gaidīt, ka vecāki mani līdz galam iemīlēs un atdos neatdoto mīlestības parādu.

Lai cik brīnišķīgi būtu vecāki vai pretējo, - mīlēt nespējīgu, katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad no vecāku resursa ir jāatvienojas un jāpārslēdzas tikai pašam uz savu resursu. To sauc par pieaugšanu.

Fiziskā distance ir ilūzija, bet kādam kādreiz arī velme izglābt sevi no bezspēcības savu vecāku priekšā.

Cilvēks var dzīvot citā valstī, būt daudz sasniedzis, veiksmīgs, nekad nezvanīt saviem vecākiem un uzskatīt sevi par absolūti neatkarīgu cilvēku, taču neapzināties, kā viņa psihe ik dienu turpina sarunāties ar vecākiem: “paskatieties, ko es esmu spējis sasniegt, panākt, izdarīt! Tagad es esmu pietiekami labs un vertīgs priekš jums? Tagad jūs ar mani lepojaties? Tagad es varu cerēt, ka esmu nopelnījis jūsu mīlestību?”

Patiesā notikusī separācija - kad ir noticis totāls jebkādu cerību un gaidu krahs.

Reizēm cilvēks var būt ārēji veiksmīgs un pieaudzis cilvēks, taču viņa psihei un emocionālajām reakcijām ir tikai pieci gadi. Ka cilvēkā turpina dzīvot nemīlētais bērniņš, kurš ir iesalis gaidās. Tas ir hronisks psiholoģiskais deficīts. Viņš pastāvīgi meklē ārpusē to, kas netika aizpildīts iekšēji un saņemts no vecākiem, - atzinību, pieņemšanu, mīlestību, uzmanību.

Kamēr cilvēks gaida, sagaida, pieprasa, apvainojas, cīnās, cenšas audzināt, pārveidot vai kaut ko pieprasīt no vecākiem, - viņš vēljoprojām dzivo bērnībā un maza bērna tēlā.

Kamēr poeaudzis cilvēks turpina cerēt un sagaidīt, ka vecāki vienu dienu nokompensēs iekšējo siltumu, pieņemšanu un drošības sajūtu, kuras iztrūka bērnībā, - cilvēks vēljoprojām ir savu gaidu lamatās.

Nabassaiti nespējot pārgriezt tā iestiepusies smacē pašu cilvēku un liedz redzēt objektīvi sevi, pieņemt savu dzīvi, savu spēku un varēšanu.

Kā izskatās NEpārgriesta nabassaite?

Kad cilvēks izvēlas sev partnerī emocionāli aukstās, nepieejamās mātes figūtas kopiju jeb atkarīgā, kritizējošā un atgrūdošā tēva figūras kopiju.

Kad galvā pastāvīgi skan vērtējošā, kritizējošā, komentējošā un biedējošā mātes vai tēva balss par katru soli, izvēli, rīcību.

Salauztā empātija. Kad nav spēja izturēt blakus esošo cilvēku neapmierinātību, dusmas (ja “mammai” sabojājies noskaņojums, jūti atbildību to “salabot”).

Strādā 24/7, sasniegumi, augsti mērķi, milzīgas darba spējas (pastāvīgi nodarot pāri sev, savai veselībai). Tie bieži vien ir neapzināti centieni tikt pie “desmitnieka” dienasgrāmatā, kuru sen vairs neviens neatprasa un nepārbauda..

Sieviete izvēlas nepieejamus, nesasniedzamus, emocionāli aizvērtus vīriešus, lai pārspēlētu reiz nepieejamās mātes vai tēva scenāriju. Satiekot jaunu partneri izmanto iespēju izpurināt no partnera sirds to mīlestibu, kuru neizdevās izpurināt no mātes vai tēva sirds.

Ir centieni izdabūt no partnera, lai viņš kļūst par “ideālo tēti”, kurš aizsargās un beidzot pateiks: “Tu man esi pati labākā”.
Bet tikko partnerī sāk parādīties parasts, dzīvs, normāls cilvēks, nevis tēva figūra, - sieviete krīt atpakaļ emocionālajā traumā, izjūt atgrūšanas, nevajadzīgumu tādā dziļumā, kas vispār neatbilst kontekstam un situācijai.

Sāp vecā rēta. Esošam cilvēkam ar to maz saistības.

Patiesā pieaugšanas drāma - savas bezspēcības pieņemšana.

Separācija no vecākiem notiek tad, kad cilvēks spēj skatīties uz savām reālām, dzīvām, neideālajiem vecākiem saprotot grūti pieņemamu lietu: viņi nekad man neiedos to, kas viņiem vienkārši nav..

Tieši šeit dzimst iekšējais briedums.
Kad cilvēks spēj piesavināties atļauju būt vertīgam ne pēc nopelnītā, sasniegtā pieņemšanas, bet pēc noklusējuma.

Brīdī, kad cilvēks pārstāj gaidīt, kad kāds ienāks viņa dzīvē, lai pabeigtu to darbu, kuru nepabeidza vecāki, pēkšņi var sākt atklāties, ka caurums sirdī sāk klusi aizvilkties.. Un pārtrūkst iekšēja vajadzība meklēt sev “kruķus” atkarīgo attiecību formātā.

Pieaudzis cilvēks saprot, ka otra cilvēka atteikums vai nepiekrišana nesagraus, neiznīcinās, nenogalinās viņu. Un arī atsakot otram, cilveks no tā neies bojā.

Pieaudzis cilvēks necenšās būt tikai “labs”, erts, izdabājošs, veiksmīgs - “labs puika” vai “vērtīga meitene”.
Viņš ir atteicies nēsāt avataru priekš citiem un uzdrošinājies spēlēt pats sevi, - dzīvu, normālu, parastu cilvēku.

Pieaudzis cilvēks var atļauties just un brīvi paust dažādus stāvokļus, sajūtas, emocijas, arī dusmoties un neizjust par to vainu vai kaunu. Būt īsts, godīgs, patiess, - tā ir tikai pieaugušo privilēģija.

Pieaudzis cilvēks pats nolemj, kas priekš viņa ir sasniegums un kas, - zaudējums.

Kamēr attiecības un partnerība balstās uz “pierādi savu mīlestību” un “nopelni manu mīlestību”, - cilvēki dzīvo ar bērnības caurumu sirdī, kuru pieprasa viens no otra aizpildīt.

Kamēr nav pārgriezta babassaite cilvēkam var būt problèmas ar finansēm, veselību, partnerību, pašizpausmi.

Tamdēl tas ir labs pamats darbam ar sevi - darbs ar ievainoto pašapziņu un atgrūšanas traumu, kā arī ar velmi atrast “vecākus” savā partnerī.

Kamēr vien cīnamies ar sevi un vecākiem, nekur tālu no savas bērnības neesam aizbraukuši.

Lai spētu mīlēt partneri, ir jāsakārto no bērnības līdzi paņemtā soma un jānoliek tā malā.

Kristīne Pabērza
www Love Home lv

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...

19/03/2026

Tas, ka cilvēks nemeklē kontaktu ar vecākiem vai pat pilnībā to pārtrauc, vēl nenozīmē, ka cilvēks ir iekšēji pieaudzis, kļuvis brivs vai ir notikusi nabassaites bērns-vecāks pārraušanu.

Ari tālu atrodoties vai pavisam nekontaktējoties ar vecàkiem psiholoģiski tas vēl aizvien var būt ļoti traumēts, psiholoģiski trausls bērns, kurš ir atkarīgs no (vecāku) apkārtējo cilvēku viedokļa, attieksmes, novērtējuma, pieņemšanas. Kurš nebalstās savā iekšējā spēkā, cieš no mazvērtības un pastāvīgas netaisnības, nepieņemšanas sajūtas.

Fiziska distance pati nav tas, kas palīdz atdalīties kā mazam bērnam no vecākiem un kļūt par pieaugušu cilvēku, kurš ir attiecibās ar saviem pieaugušajiem vecākiem.

Fiziska distance un emocionàla distance par sevi vèl nerunā par iekšēju brīvību. Cilvēks var pārcelties uz citu pilsētu vai valsti un būt pārliecināts, ka ir kļuvis neatkarīgs, taču iekšēji joprojām palikt sāpīgā, pretenziju un aizvainojumu attieksmē pret saviem vecākiem. Līdz ar ko nenotiek psiholoģiskā nepieaugšana.

Nereti cilvēki pārcelšanos izmanto kā bēgšanu no vecāku pārāk ciešā tvēriena, no vecāku kontroles un ari savas bezpalīdzibas vecāku varas un ietekmes. Jo nav spēka pateikt savu viedokli, būt sadzirdētam, iestāties par savām vērtībām. Ir bailes kļūt neatkarīgam, jo nav prasmes paļauties uz sevi, savu iekšejo spēku.

Par nepārrautu nabassaiti liecina pastāvīgas pretenzijas, aizvainojums, dusmas, kritika vai neapmierinātība.

Kamēr visas šīs sajūtas saglabājas cilvēkā pret saviem vecākiem, attiecības ar vecākiem turpinās – tikai caur sāpēm, nevis mierpilnu, pieņemošu, pieaugušu un nobriedušu kontaktu. Un tas nozīmē, ka iekšējais briedums vēl nav sasniegts.

Šādā stāvoklī cilvēks svārstās starp divām daļām. Vienā brīdī viņš ir ievainots, nobijies bērns, kurš jūtas nedrošs, alkst pieņemšanas un baidās no spēcīgiem, pārliecinātiem cilvēkiem. Otrā brīdī – autoritārs, nosodošs pieaugušais, kuru kaitina vājums un jūtīgums citos. Patiesībā abas šīs daļas ir savstarpēji saistītas – viena tiek apspiesta, lai otra varētu dominēt.

Jebkuras emocijas pašas par sevi ir dabiskas. Problēma sākas brīdī, kad tās tiek bloķētas, noliegtas vai uzskatītas par nepieņemamām. Tas, kam mēs neļaujam plūst, sāk mūs vadīt. Uzkrātā spriedze izpaužas attiecībās, situācijās un izvēlēs, kuras pēc tam šķiet kā “slikts liktenis”.

Lai cilvēks varētu iziet no šī cikla, viņam ir nepieciešama telpa, kur viņa sajūtas tiek pieņemtas un izturētas. Tāpēc tik būtiska ir terapeitiska attiecība – tajā iespējams piedzīvot atbalstoša vecāka klātbūtni, izreaģēt aizliegtās emocijas un pakāpen*ski atbrīvoties no iekšējās spriedzes.

Tikai caur šo procesu rodas iespēja patiesai separācijai – nevis kā distancei, bet kā iekšējai brīvībai. Tad cilvēks pārstāj dzīvot no ievainota bērna pozīcijas, pārtrauc projicēt vecāku attiecības uz citiem un sāk veidot kontaktu ar pasauli no pieauguša, stabila “es”.

Pretējā gadījumā ķermenis pieaug, bet iekšēji nekas nemainās. Cilvēks turpina justies pamests, nesadzirdēts un mīlestības badā – tikai tagad šo vajadzību mēģina apmierināt caur citiem cilvēkiem. Un, kamēr šis cikls netiek apzināts, tas atkārtojas.

Savukārt, kad iekšējās “klemmes” sāk atlaisties, parādās pavisam cita dzives un pašsajūtas kvalitāte – vairāk viegluma, brīvības, dzīvīguma, spējas just prieku un būt kontaktā ar sevi.

Mazāk vainas, mazāk apspiesta naida, mazāk pašnoniecināšanas. Un vairāk vietas dzīvei, kāda tā patiesībā var cilvēkam būt, kad ir brīvs.

Kamēr cilvēkā dzīvo pretenzijas pret vecākiem, kamēr viņš iekšēji turpina cīnīties, nosodīt, pierādīt kaut ko vecākiem vai viņus sodīt (nedot mazvērbus, nebraukt ciemos, nezvanīt), viņš patiesībā joprojām atrodas ļoti ciešās attiecībās ar viņiem – tikai neapzinātā un sāpīgā formā.

Šī cīņa uztur saikni tikpat stipri kā atkarīgās attiecības.
Cilvēks, pats to nemanot, turpina reaģēt no mazā, ievainotā bērna pozīcijas.

Ir novērots, kā pret savu māti vērstais iekšējais aizvainojums, pretenzijas, neapmierinātīb un dusmas pārnesas uz draudzenēm. Sieviete, kura nav sakārtojusi vai izlīdzinājusi attiecības ar savu māti nav spējīga būvēt saskanīgu, tuvu, sirds līmenī vienotu draudzību. Uz draudzenēm tiks projecēta attieksme pret māti, - gaidas, ilūzijas, pieprasīšana, neiecietība vai pazemība, rūpes utt.

Ārēji cilvēks var šķist pieaudzis, patstāvīgs un neatkarīgs, taču iekšēji vecākiem joprojām pār viņu ir milzīga psiholoģiskā vara.
Kamēr vien vecāku viedoklis, uzvedība, runas veids vai pat tikai atmiņas par vecākiem spēj izraisīt cilvēkā ļoti spēcīgas emocijas, cilvēks nav sevi atvienojis no nabassaites un turpina dzivot atkarīgā, bezpalīdzīgā, dusmīgā, pretenziozā stāvoklī.

Tas nozīmē, ka īstā brīvība vēl nav sasniegta, jo tur, kur ir nepārstrādātas sāpes, joprojām ir cieša un sāpīga piesaiste.

Tikai brīdī, kad cīņa beidzas, kad vecāki tiek pieņemti tādi, kādi viņi ir, un atbildība par savu dzīvi pilnībā tiek paņemta pie sevis. Un tikai tad var sākties īsta separācija, var sākties sevis piedzivošana no sevis.
Tikai tad zūd vajadzība kaut ko pierādīt, pastāvīgi no visiem aizsargāties, dzīvot nošķirti, izolēties, apvainoties uz visiem nesagaidot iedomāto mīlestibu un attieksmi.

Tikai tādā gadījumā cilvēks pārstāj būt par ievainotu bērnu attiecībās ar vecākiem, kļūst pats par pieaugušu cilvēku un pirmo reizi var dzīvot no pieauguša, brīva iekšējā stāvokļa.

Kamēr vecāki spēj izraisīt asas emocijas, tur vēl ir ļoti spēcīga un sāpīga saikne kā mazam ievainotam un trūkumā esošam bērnam ar vecākiem.

Visu cilvēku uzdevums ir dzīves laikā psohiloģiski pieaugt un kļūt par psiholoģiski veselu, atsevišķu, no vecākiem atdalītu personibu ar SAVĀM izvēlēm, vērtībām, tiesibām uz dzivi, viedokli utt.

Par iekšējo briedumu un sevis dziedināšanu liecina spēja mierpilni komunicēt ar vecākiem saglabājot savas robežas, atklāti runājot par to, ko jūti, kas nepatīk, patīk un spēja izjust attiecībās vieglumu.

Kristīne Pabērza
www.lovehome.lv
www pāru terapija lv

Uzziniet par attiecību un pašizziņas centriem. Sazinieties ar mums, lai uzlabotu emocionālo labsajūtu!

17/03/2026

Klusēšana, ignorance jeb apzināta nerunāšana nav nekas cits, kā varas spēle. Cilvēkam ir svarīgi saglabāt, noturēt varas un kontroles pozīciju pār otru.
Kurš neizturēs, salūzīs, kurš pirmais sāks lūgt piedošanu vai uzmanību, tas skaitās zaudējis. Bet zaudējis tikai viena cilvēka prātā, - tā, kurš izmanto klusēšanu, kā savu manipulācijas ieroci.
Tas, kurš neiztur atdod varu rokās tam, kurš ieņemis ignorances, nerunāšanas pozu. Es parādu, ka tieši Tev esmu nepieejams, tieši Tev nepienākas, Tu neesi pelnījis manu uzmanību, enerģiju, mīlestību.
Nereti tādu audzinašanas metodi izmanto vecāki pret saviem berniem. Un bērni nes tālāk šo tradīciju.
Bet tikai tādā gadījumā, ja cilvēks nevis lūdz iziet uz konstruktīvu sarunu, kura ved uz situācijas risinājumu, bet gan sāk atvainoties, ieņemt nosodītā un vainīgā lomu atļaujot manipulējošai pusei pieņemt, ka viņa manipulācijai ir spēks un ka tā var turpināt ar otru spēlēties.
Reizēm cilvēks citādāk nespēj pateikt, ka jūtas ievainots, pazemots, atgrūzts, lieks vai nenovertēts. Kad vārdi nerunā, runā ķermenis.
Nerunāšanai apakšā ir ievainots Ego. Kā arī aizvainojuma sāpes un bailes, ka otrs tīšu prāt darījis pāri un var to atkārtot un es atkal pārmetīšu sev par savu bezpalīdzību.
Izolēšanās un pēkšņa kontakta pārtraukšana nereti ir arī vienīgais veids, kā izoleties no cilvēka, kurš, iespējams, citādi neaizdomājas par savu uzvedību, ka ir ļoti ievainojošs, paviršs pret attiecibām un otru personu, ka neieklausās tajā, ko viņam saka, pārkāpj robežas, ievaino un neuzņemas atbildību par savu attieksmi.
Bet šajā gadījumā parasti ievainotā puse ir centusies vairākkārt teikt otram, minēt, likt saprast, ka jūtas pastāvīgi ievainota.
Nerunāšana vai klusēšana parāda, ka vai citu variantu nav, jo viss citi tika izmeģināti un nestrādāja. Ka ir pilnībà izsmeltas pacietības, sapratnes, piedošanas un iejūtības rezerves. Ka otrs cilvēks ir izsmēlos visus uzticības kredītus.
Vai arī, ka cilvēkam elementāri prasmes un nepietiek brieduma atklātām sarunām. Patiesībā daudziem mums šādas drosmes un prasmes nav. Mēs nespējam izturēt sarežģītas sarunas, kurās jāatveras un jāstāsta par savām sajūtām. Ļoti daudz cilvēku uztur virspusēju komunikāciju runājot par jebko - laiku, bērniem, partneriem, bet ne par sevi, to, ko patiesibā jūt vai vēlas.
Līdz ar to sarežģītāka sarunu liktu nonemt masku, caur kuru cilvēki ieraduši komunicēt, pozicionēt sevi.
Nerunāšana ir varas spēle vai, otrs variants, arī skaļš kliedziens - es Tevi vairāk nespēju izturēt, Tu mani esi pārāk ilgi sāpinājis, man vajag pabūt bez jebkādas Tevis formas. Man vajag telpu, lai saprastu, kas ar mani notiek, kā es Tevi redzu.

Kristine Pabērza
www love home lv

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...

15/03/2026

Nav iedomājama lielāka vientulības sajūta, kā jūtoties vientuļam dzīvojot ar partneri, ar kuru nav izveidojusies emocionāla, silta, tuva un atbalstoša saikne.

Bet cilvēki, visbiežāk, sievietes, ir gatavas palikt partnerībā, kurā jūtas slikti, kurā ir vardarbība, emocionāls aukstums, rupjība, pavirša un ievainojoša attieksme, nodevības.

Vai būšana attiecībās aiz bailēm sākt balstīties uz savu spēku, savu dzīvi, likteni vai Dievu, liecina tikai par infantīlismu un nekā cita slikta tajā nav? Vai jušanās pastāvīgi vientuļai ir tik bezkaitīga lieta? 

Izrādās, ka Hroniska emocionālā vientulība (es sevi izolēju no visiem, jo nejūtos pietiekami vērtīga, skaista, gudra, veiksmīga un pelnījusi, ka mani mīl, ciena) aktivizē tos pašus nervu sāpju centrus smadzenēs, kādus aktivizē pie fiziskām sāpēm.

Ķermenis interpretē vientulību kā draudus dzīvibai un atrodas pastāvīgā iekšējā cīņā, aizsardzibā un izdzīvošanā. Tā ir dzīvošana paaugstinātā adrenalīnā, trauksmē, stresā, bailēs to pat neapzinoties.

Sievietes psihe spēj atslābt un baudīt tikai esot un jūtoties drošībā.

Dzīvošana vientulībā = ir dzīvošana pastāvīgās sāpēs.

Nav uzvarāma vientulība ar spīti.

Kristīne Pabērza
www Love Home lv
www.paruterapija.lv

13/03/2026

Grūtas, sarežģītas, dziļas, neērtas un patiesi dziļas sarunas būs veiksmīgas tikai ar emocionāli pieaugušiem un iekšēji līdzsvarotiem cilvēkiem. Tā tas ir un ar to ir jārēķinās.
Nav iespējams ar visiem cilvēkiem ne tikai parunāties, izrunāties un kur nu vēl sarežģītākus konfliktus izrisināt.
Tā ir gana naiva un infantīla ideja, ka esot labam pilnīgi ar visiem būs iespējams izveidot saskanīgas, draudzīgas, saprotamas un paredzamas attiecības vai komunikāciju. Tas vairāk nav iespējams, kā ir.
Daudzi cilvēki ir tik ievainoti, ar tik lielām robežām, ka ierosinājums parunāties automātiski ieslēdz aizsardzibu.
Ļoti daudz cilvēku komunicē caur agresiju, bailēm būt atklātiem, jo saruna, tas ir risks zaudēt kontroli, varu un ārējo varenību.
Lai komunicētu brīvi, personībai ir jābūt iekšēji pašpietiekamai, labā kontaktā ar sevi.
Ir jābūt ļoti labā kontaktā ar sevi, jājūt iekšējais spēks, jāizjūt cilvēkcieņa sevī un drīkstēšana būt par sevi, lai spētu neievainoties no otra cilvēka atšķirīguma, viedokļa, sajūtām, izvēlēm. Lai neko neuztvertu personīgi un redzētu, dzirdētu, justu, saprastu otru cilvēku.
Tas prasa būt iekšēji pašam sevis sadziedētam un mierā ar sevi, lai spētu iedot otram viņa telpu nejūtoties apdraudēts.
Nebūs irspējams noturēt produktīvu sarunu ar cilvēku, kurš brieduma trūkuma dēļ ir ieciklējies uz saviem ievainojumiem, aizsardzibām, bailēm un traumām. Tāds cilvēks sarunājas caur aizsardzībām. Jebkuru atpakaļsaikni uztver kā uzbrukumu un meģinājumu viņu iznīcināt.
Tik liela var būt iekšējā pazemojuma un niecības sajūta, ka jebkāda veida aicinājums uz kontaktu automātiski ieslēdz ciņu, izdzīvošanas stratēģiju, vajadzību uzvarēt, iznīcināt to, kurš tuvojas un var atklāt manu iekšejo noecības sajūtu.
Šāds cilvēks nav spējīgs izkāpt no ierastām gatavām psiholoģiskām shēmām. Taisnību un velmi nonākt pie taisnīguma ievainots cilvēks uztver kā velmi viņu atmaskot, tīši ievainot, velmi pazemot.
Viņš izmanto vāja cilvēka instrumentus pret kuriem jebkurš cits ar vislabākoem nodomiem kļūst bezpalīdzīgs - kliegšanu, paštaisnumu, faktu sagrozīšanu, melošanu, aizmuguriskus uzbrukumus, vainas pārlikšanu, nomelnošanu, aprunašanu, sakūdīšanu, kritizēšanu, riebšanu, sodīšanu, ignoranci, atriebšanos.
Emocionālais intelekts - tā ir ieejas biļete uz patiesu un nobriedušu sarunu. Ja izdodas satikt savā dzivē tik jaudīgu cilvēku, tas parāda, cik lielu darbu abi ir izdarījuši.
Līdz ar to ir jārēķinās, ka ir cilvēki, kuri nespēj sadzirdēt, ieklausīties, analizēt paši sevi un analizēt dzirdēto, mierpilni un cieņpilni respektēt otra sajūtas un viedokli, atbildēt neievainojot. Jo daudzi nespēj izkāpt no savām aizsardzībām, narcisiskā ievainojuma, piedzīvotā aizsardzības trukuma un vajadzības pastāvīgi aizsargāties.
Atstāj sarežģītās sarunas priekš cilvēkiem, kuru iekšējais briedums atļauj tās noturēt mierpilni - neuzbrūkot, nepazemojot, nenomelnojot, lai paceltu sevi, neizmantojot manipulācijas, rupjības vai aroganci un ignoranci.
Kristīne Pabērza

www Love Home lv

Pāru terapija ir process, kurā uz attiecībām skatās kā sistēmu, kurā savstarpēji mijiedarbojas divas dzīves, pieredzes un izcelsmes ģimenes. Tā palīdz partneriem apzināt, kā ģimenes vērtības, resursi, musturi, noslēpumi, neredzamās lojalitātes un neizrunātie stāsti ietekmē pa...