14/11/2025
Trīs lietas, ko vecākiem jāļauj bērnam apgūt jau no mazotnes
Ir trīs pamati, uz kuriem bērns izaug par cilvēku, kas spēj sevi vadīt, sevi aizstāvēt un noturēties dzīvē — bez bailēm un bez atkarības no citu atzinības.
Un šie pamati nav rotaļlietas, ne izcilas skolas, ne perfekta disciplīna.
Tie ir emocionālie muskuļi, kurus bērns nevar izaudzēt viens pats. Tos ieliek vecāki.
Šodien par katru no tiem — vienkārši, tieši un godīgi.
1. Spēja izdzīvot savas emocijas
(un to var mācīt tikai vecāks, kurš pats to spēj)
Ja bērns neiemācās atpazīt un izturēt savas jūtas, viņš pieaugot dara tikai divas lietas:
— apslāpē tās, vai
— uzsprāgst.
Emocijas ir mūsu iekšējā valoda.
Ja neviens bērnam to neiemāca, viņš izaug par pieaugušo, kurš visu laiku nezina, kas ar viņu notiek.
Vecāka uzdevums nav mierināt bērnu ar frāzēm:
“Viss labi, nomierinies”, “Izbeidz…”, “Beidz raudāt”, “Kā Tev nav kauna.”
Vecāka uzdevums ir palīdzēt bērnam izturēt:
— skumjas,
— dusmas,
— apjukumu,
— vilšanos.
Tikai tad bērns saprot: jūtas nav ienaidnieks.
Tās ir viņa iekšējā spēka daļa.
2. Spēja veidot veselīgas attiecības
(gan bērnudārzā, gan ārpus mājas)
Komunikācija nav tikai runāšana. Tā ir spēja:
— pateikt, kas sāp,
— pateikt “nē”,
— sadzīvot ar citiem,
— nekautrēties kļūdīties,
— saglabāt sevi arī tad, ja kāds nepiekrīt vai nepieņem.
Šīs prasmes neveidojas teorijā.
Tās rodas dzīvajā ikdienā — spēlēs, konfliktos, sarunās, vilšanās un izlīgumos.
Ja vecāks bērna vietā visu izšķir, izlīdzina un risina,
bērns neiemācās vienu no svarīgākajām dzīves spējām — izdzīvot atbildību un veidot attiecības pašam.
Jo agrāk bērns apgūst šo emocionālo higiēnu, jo vieglāk viņš iekļaujas skolā, draudzībā, komandā un vēlāk — arī partnerattiecībās.
3. Spēja rūpēties par sevi un darīt pašam
(lai izaugtu par cilvēku, kurš nav atkarīgs no citiem un nav bezpalīdzīgs)
Patstāvība nav “stingra audzināšana” vai kontroles instruments.
Patstāvība ir spēja parūpēties par sevi — arī tad, kad neviens nestāv blakus.
Tā izpaužas vienkārši:
— savākt savas mantas,
— apģērbties,
— apēst, kas jāapēd,
— uzturēt kārtību,
— pabeigt iesākto,
— aprūpēt sevi.
Tas nav par stingrību. Tas ir par cieņu.
Jo bērns, kurš iemācās tikt galā ar sevi, pieaugot nemeklēs:
— kādu, kurš izdara viņa vietā,
— glābēju,
— aizvietotāju vecākiem,
— kādu, kam uzkraut atbildību par savu dzīvi.
Patstāvība bērnam iedod vienu no vissvarīgākajām izjūtām:
“Es varu. Ar mani viss būs kārtībā.”
Kāpēc tas ir svarīgi?
Jo šīs trīs lietas kļūst par pamatu arī pieauguša cilvēka dzīvē:
1. Spēja izdzīvot emocijas — tā ir emocionālā inteliģence.
2. Spēja komunicēt veselīgi — tas nosaka attiecību kvalitāti.
3. Spēja būt patstāvīgam — tas palīdz veidot iekšēju stabilitāti un neatkarību.
Tieši no tā, ko bērns iemācās šajās jomās, būs atkarīgs, kā viņš dzīvo vēlāk.
Un tieši šajos trijos pamatos pieaugušie visbiežāk atgriežas, kad nonāk pie mums “Alter Ego” skolā.
Jo kāds no šiem pamatiem - bērnībā palicis neuzbūvēts.
