Augu un masāžu terapija

13/11/2025

Es zvēru sev…

Ka es vairs nekad neatdošu savu sirdi baiļu režīmā.
Ka manas mājas ir manī, un es neesmu izmetama.
Ka pat ja realitāte šūpojas, es nešūpojos sevī.

Ka es zinu, kā tas ir — krist, celties, cīnīties —
un tieši tāpēc es tagad neizvēlos karu, kad esmu pelnījusi mieru.

Es zvēru,
ka es esmu mīlestība,
pat ja viņi vēl runā kara valodā.
Un es palikšu mīlestībā,
jo tā ir mana patiesība, ne priekšnesums.

Es zvēru,
ka es dzīvošu no uzticēšanās, ne no kontroles,
no izvēles, ne no trūkuma,
no tagadnes, ne no viņu pagātnes projekcijām.

Un, ja bailes atkal mēģinās mani pārvilkt atpakaļ —
es viņām iečukstēšu:

“Jūs esat vēsture.
Un es esmu Mājvieta tam, kas ienāk mīlestībā, ne caur karu.”

11/11/2025

11/11/2025

📖“Kad sieviete modina vīrieti”

Sieviete vīrietī modina visas viņa daļas. Tā ir viņas dievišķā daba.
Un, ja vīrietis nespēj skatīties acīs tam, kas viņā tiek pamodināts —
ievainotajam puisēnam, vājumam, nespējai tikt galā, nespējai dot sievietei to, ko viņa ilgojas saņemt —
tad viņā rodas izvēle:
vai nu pārveidoties, lai būtu līdzās savai sievietei,
vai arī...
niknums. Niknums par to, ka viņš nespēj.

Un, ja vīrietis izvēlas šo otro —
šis niknums pavēršas pret sievieti, nevis pret patieso cēloni.
Tas izpaužas dažādās formās — kritika, aizvēršanās, kontrole, vardarbība vai bēgšana.
Bet būtībā tās ir dusmas uz sevi:
par nespēju pārkāpt pāri savam ego,
par bailēm skatīties uz ievainoto, trauslo, patieso.
Par to, ka nav vēlmes mainīties.

Jo prāts – ego – uzliek blokus.
Un sabiedrībā dominē ego domāšana un spodrināšana.
Mūs nemāca domāt no dvēseles.
Mūs nemāca sadzirdēt savu būtību.
Un tāpēc mēs mocāmies.

Līdz kādā brīdī paši, soli pa solim, sākam mācīties atšķirt dvēseli no prāta.
Vai arī — izvēlamies to nedarīt.
Un tad – plosāmies.
Plosām sevi.
Cilvēkus sev apkārt.
Pasauli.

Bet… tas, ko sieviete reiz pamodināja, vairs nekad nepazūd.
Vīrietis plosīsies tik ilgi, līdz atgriezīs skatienu sevī.
Līdz noliks ego malā.
Un ieraudzīs — kas tad paliek pāri.

Laiks, kas vajadzīgs šīm pārmaiņām, ir tieši atkarīgs no tā, cik uzpūsts ir ego.
Jo dziļāk mēs esam tajā ieauguši, jo grūtāk ir sajust savu dvēseli.
Tāpēc sievietēm šis process bieži notiek ātrāk.
Viņas pēc savas dabas prot nolikt ego malā —
mātes loma tam ir visspēcīgākais piemērs.

Savukārt vīrieši biežāk definē sevi caur prātu.
Viņi dzīvo galvā, nevis ķermenī, sirdī, sajūtā.
Un tieši tāpēc viņiem ir grūtāk to atlaist.

Bet patiesība nedzīvo prātā.
Patiesība dzīvo dvēselē.
Un tikai tur to var saklausīt.
Ar prātu nav iespējams dziedināt sevi.
Nav iespējams ieraudzīt savu brīnišķīgo būtību.
Nav iespējams saskatīt savu dvēseles potenciālu un ceļu.

To var tikai sirds.
Tikai klusumā.
Tikai tad, kad ego beidz runāt.

10/11/2025

Tu drīksti nepiekrist.

Dod sev atļauju.
Nepiekrist.

Nepiekrist tam, kā kāds izturas pret tevi.
Nepiekrist tam, ko kāds piedāvā.
Nepiekrist tam, kā darbojas sistēma.
Nepiekrist tam, kā tev šķiet, ka pasaule ir uzbūvēta.
Nepiekrist tam, ko kāds it kā “zina” vai rāda par tevi.

Tu pacel zobenu — nevis cīņai, bet skaidrībai.
Šis zobens nav vērsts pret otru cilvēku. Tas nav domāts karam.
Tas ir instruments tev.
Tavai iekšējai robežai.
Tavai tiesībai nepiekrist.

Tu drīksti vilkt robežu.
Tu drīksti to neatļaut.
Nevis cīnoties. Bet vienkārši — nepieļaujot to sevī.
Iekšēji.

Tu drīksti sevī neielaist cita viedokli.
Tu drīksti nepiekrist otra attieksmei pret tevi.
Tā nenosaka tevi.
Tā nenosaka tavu vērtību, rīcību vai attieksmi pret sevi.

Un tad... tu vienkārši nepiedalies.
Nekaro.
Neiesaisties viņu spēlēs.
Nepieņem viņu noteikumus.

Tu ar zobenu noturi savu centru.
Savus noteikumus.
Savu teritoriju.

Tev šķiet, ka apstākļi tevi spiež?
Paskaties vēlreiz.
Tu vari virzīties uz priekšu BEZ citu piekrišanas.
Tev tikai jādod atļauja.
Pašai sev.

Jo patiesībā…
Tas zobens ir domāts tev.
Lai tu izgrieztu no sevis pārliecības, kas tev vairs nekalpo.

Kāpēc tev liekas, ka tev jāpiekrīt?
Ka tev jāpiedalās sistēmā?
Ka nav citas izejas?
Ka kāds drīkst tev ko uzspiest?
Ka otrs zina vairāk par to, kas esi tu?
Kāpēc tu notici, ka tā ir patiesība, ja tas nerezonē tevī?

Cērt ārā.
Definīcijas. Ierobežojumus.
Tās nav patiesības — tās ir pārliecības.
Un tu drīksti tās mainīt.

Sargā savu enerģiju.
Tērē to paplašināšanai, nevis karam.

Dod sev atļauju pateikt:
“Vairāk nē.”

Un nejautā pasaulei, vai drīksti.
Tu drīksti.

Bet saki to sev.
Skaļi vai klusumā.
Tā, lai pati dzirdi.

Citus atstāj mierā.
Nav jākaro.
Lai noturētu savu centru.

08/11/2025

Nemeklē vainu

Neviens nav vainīgs.
Dzīve vienkārši notiek.
Neviens cilvēks, notikums vai situācija nav šeit, lai tevi sodītu vai darītu tev pāri.
Viss notiek, lai tu nokļūtu arvien tuvāk savā centrā.
Lai tu arvien skaidrāk justu un redzētu – kas TU esi.

Nav jācenšas kļūt par "labāko sevis versiju".
Tādas nav.
Ir tikai ceļš atpakaļ pie sevis.
Pie tā, kas tu esi pašā kodolā – kad esi atbrīvojies no nepatiesām definīcijām par sevi, par citiem, par pasauli un dzīvi.
Kad atlaid bailes, trigerus, ierobežojošas pārliecības, dogmas un aizsargreakcijas.

Katrs notikums tavā dzīvē ir aicinājums –
nevis sods, ne karma, ne netaisnība no Dieva vai dzīves,
bet ceļš, kas attīra un nopulē tevi no visa liekā.
No visa, kas neesi tu.

Tāpēc nevajag meklēt vainīgo.
Ne sevī. Ne citos.
Vajag tikai pajautāt:

“Ko šī situācija man rāda?
Ko šis cilvēks man iemāca par mani pašu?”

Nav svarīgi – kas ko izdarīja.
Nav svarīgi – kas tieši notika.
Svarīgākais ir viens:

Kur tas tevi aizveda?
Tuvāk sev?
Vai tomēr tu uzbūvēji sienas un attālinājies no sava kodola?

04/11/2025

🌒 Sieviete, kura pamodināja monstru

Reiz dzīvoja sieviete.
Viņa iemīlējās. Apprecējās. Dzemdēja bērnus.
Viņa dzīvoja savu “pareizo” dzīvi —
ar dziļu pārliecību, ka mīlestība ir jānopelna.
Ka jāpiemērojas.
Ka jācenšas būt labai —
arī tad, ja tas nozīmē lēnām mirt pašai sev.
Viņa nesa. Visu. Viena.

Un kaut kur šajā dzīvē viņai sāka sāpēt.
Sāpes bija klusas. Neuzbāzīgas.
Tās čukstēja:
“Kaut kas pietrūkst…”
Viņas ķermenis noliecās smagumā,
bet viņas sirds vēl turējās pie sapņa:
ka pienāks diena, kad viņa būs pietiekama.

Tad kādā dienā patiesība trāpīja kā pērkons:
Viņš krāpa. Viņš meloja.
Un, kad maska nokrita,
viņš viņai nevis lūdza piedošanu,
bet norādīja ar pirkstu:
“Tu pati pie tā esi vainīga.”

Tā nebija tikai nodevība.
Tā bija vēl viena slēgta durvju rūme —
vēstījums, ka viņa nekad nav bijusi redzēta.

Un viņa vēl mēģināja glābt.
Laulību. Ģimeni. Realitāti.
Taču dvēsele jau bija piecēlusies.

Un viņa ielūkojās sevī —
un sastapa tur balsis,
kas gadiem bija čukstējušas:
“Neesi gana.”
“Pielāgojies.”
“Labiem cilvēkiem nepienākas vairāk.”
“Nes. Paciet. Samierinies. Esi pateicīga.”

Bet tagad šīs balsis izdega.
Un viņu vietā pacēlās zobens.
Viņa saprata, ka nekas nav jāpiedod,
ka nekas nav jāsalabo.
Ka viss bija izcili precīzs dvēseles plāns —
atmodināt viņu.

Un tajā brīdī, kad viņa pazuda kā objekts viņa kontrolē,
kad viņa izstaroja gaismu, ko vairs nespēja apslāpēt —
monstrs pamodās.

Viņš kļuva dusmīgs.
Briesmīgs.
Plosošs.
Jo viņš vairs netika klāt.
Ne sirdij. Ne miesai. Ne izvēlēm. Ne viņas dzīvei.

Viņš draudēja. Manipulēja. Savu karu centās iespraukt pa visādām plaisām.
Viņš rēca:
“Tu nedrīksti būt laimīga bez manis.”
“Es padarīšu tavu dzīvi nepanesamu.”

Bet viņa vairs nebija viņa spogulis.
Viņa vairs nebija brūce.
Viņa vairs nebija klusējoša sieva.

Viņa bija gaismas trauks.
Un viņas miers pamodināja patiesību par viņu —
ka viņš nekad nav bijis vīrs.
Viņš bija pārbaudījums.
Un viņa to bija izturējusi.

Viņa vairs nelūdzās mīlestību.
Viņa nekaroja par taisnību.
Viņa vienkārši bija.
Brīva. Piepildīta.
Tāda, kāda viņa bija pelnījusi būt jau no sākuma.

Un tagad, kad viņa iet cauri dienām,
bērni viņu sauc par mammu,
pasaule viņu sauc par sievieti,
bet dvēsele viņu sauc par:

"To, kura izgāja caur elli,
atgriezās pati pie sevis,
un izgaismoja ceļu citiem."

Un monstrs?
Viņš vēl klīst.
Bet mīlestībai viņš vairs netiek klāt.
Un viņa vairs nav sieviete, kas klauvē pie slēgtām durvīm.
Viņa ir durvis.

03/11/2025

✴️Zobens un Miers

Dziedināšanās nenotiek skaisti.
Tā nenotiek tikai meditācijās, elpošanā vai pastaigās pa mežu.
Jā, tas var būt daļa no procesa — bet pati dziedināšanās ir neglīta, skaudra un īsta.

Uzceļas emocijas, kas gadiem bijušas apspiestas.
Un viena no tām ir dusmas.
Tās ir jālaiž ārā.

Tu sēdi vai pat esi uz grīdas četrrāpus —
un rēc ārā.
Visu, kas nāk.
Visu, kas bijis noglabāts gadiem.
Rēc, līdz paliec bez balss. Līdz ķermenis vemj ārā visu, kas sakrājies.
Visu, no kā viņš sen gribējis tikt vaļā.

Un tad tu sastopies ar savām dusmām.
Ar savu uguni.
Ar savu tumsu.
Un tur, tajā mirklī, tu ieraugi savu Zobenu — to, ko sen vajadzēja pacelt.
Lai vilktu robežas.
Lai pastāvētu par sevi.
Lai sargātu savu sirdi, savu ceļu, savu Dvēseli.

Tu esi laimīgs — beidzot atradis savu Zobenu.
Tu jūties stiprs.
Lepojies ar sevi un ar to, ko atguvi.
Un tu domā — tagad es vienmēr nēsāšu savu zobenu paceltu.
Jo tas ir mans spēks, mana patiesība.

Un brīžiem pat gribas to lietot.
Arī tur, kur to varbūt nemaz nevajag.
Jo tik ilgi tas tev bija liegts,
tik ilgi tu nezināji, ka drīksti to turēt rokās.
Un tagad gribas atgūt visu, ko toreiz neizcīnīji.

Bet tad tu saproti — pacelts Zobens pasaulei rāda, ka tu gribi karot.
Vai vismaz aizstāvēties.
Un tu taču zini — tevī ir tik daudz mīlestības, ka ar to pietiktu pusei cilvēces.

Tad tu izvēlies nolikt Zobenu.
Nevis tāpēc, ka tas vairs nav svarīgs.
Bet tāpēc, ka tu vairs negribi karot.

Tu noliec to plauktā.
Ne lai krātu putekļus, bet kā svētu liecību tam, ka tu atguvi sevi.
Tu zini — ja vajadzēs, vari to paņemt atkal.
Bet šobrīd tu izvēlies mīlestības plūsmu.

Tu nekaro.
Tu neattaisnojies.
Tu necīnies.
Tu esi ārpus kara.

Patiesība spēj pastāvēt pati par sevi.
Un tu zini — Visums ir tavā pusē.
Tev vairs nav jācīnās.

Zobens ir svēts.
Bet tas stāv plauktā.
Kā pierādījums tam, ka tu esi atguvis sevi.
Un tagad tev pietiek ar Mīlestību.

31/10/2025

Kad izlaid zobenu no rokām, tad beidzot var izplest spārnus.

Tu vari būt karotāja.
Bet, ja tu gribi lidot — tev jābūt brīvai ne tikai no ienaidnieka, bet arī no ieroča.

30/10/2025

📖 "Ko nozīmē izvēlēties sevi?"
(nevis no ego, bet no dvēseles)

Esmu daudz runājusi par to, ko nozīmē izvēlēties sevi.
Bet šeit ir svarīga atšķirība:
Izvēlēties sevi dvēseles līmenī, nevis ego līmenī.

Jo ego arī grib, lai viņu izvēlas.
Bet tā izvēle nāk no baiļu koda, nevis no mīlestības.

👁‍🗨 Ego izvēle:

– Ego vāc "laikus", nevis patiesumu.
– Ego vēlas atriebties, kad ir sāpināts.
– Ego uzbrūk, kad jūtas apdraudēts vai apšaubīts.
– Ego strīdas, lai pierādītu, ka tam ir taisnība.
– Ego vēlas sevi izcelt uz citu fona.
– Ego jūtas pārāks — vai arī zemāks, un cieš no tā.
– Ego melo, lai panāktu savu.
– Ego ilgojas, lai viņu izvēlas citi.
– Ego alkst atzinības, balvas, uzvaras, pamanīšanas.
– Ego baidās no konkurences, jo nezina savu vērtību.

🌟 Dvēseles izvēle:

– Dvēsele nemeklē atriebību — tā izvēlas iet tālāk.
– Dvēsele izvēlas mieru, nevis cīņu.
– Dvēselei nav svarīgi, cik cilvēkiem viņa patīk —
galvenais ir patikt sev.
– Dvēsele nejautā citiem, vai viņa dara pietiekami labi —
viņa jau zina.
– Dvēsele runā patiesību, arī tad, kad ceļi trīc.
– Dvēsele paliek sev uzticīga, arī ja paliek viena.
– Dvēsele izvēlas sevi, kad nāk drāma, aprunāšana, konflikts —
un aiziet prom no tā.
– Dvēsele nesāpina citus — vienīgi tad, ja otram sāp patiesība.
– Dvēsele zina: konkurence nepastāv. Katrs ir unikāls ceļš.
– Dvēsele nesaka: "Ko man par to dos?"
Viņa saka: "Vai tas ir saskaņā ar mani?"
– Dvēsele izvēlas mīlestību. Pret sevi. Un pret citiem.

Kad tu izvēlies sevi no dvēseles, tu vairs neesi pretnostatījumā ar pasauli.
Tu vienkārši esi sava patiesība, un ļauj citiem būt viņējā.
Tu esi klātbūtne. Nevis pretošanās.

Un tā ir lielākā uzvara, ko ego nekad nevarēs saprast.

Izvēlieties sevi - tas nav akts pret citiem , bet akts par godu savai dvēselei.

28/10/2025

27/10/2025

Pateicība narcisiem un visiem pārējiem manipulētājiem

Nav jādusmojas uz narcisu. Viņš tikai parāda tavas vājās vietas.
Viņš rāda, kur vēl iespējams pārkāpt tavas robežas.
Kur tu sevi pietiekami nemīli vai necieni.
Kur tevī dzīvo šaubas par sevi un savu vērtību.
Kur vēl turies pie pārliecībām, kuras vairs nenes patiesību.
Kur tu esi nepārliecināts, vājš, nenoturīgs.
Kur tu vēl centies izkalpoties mīlestību.

Tas ir kā spogulis.
Un tu tajā ieraugi sevi.
Tu sāc trenēties kļūt stiprāks.
Audzēt ticību sev un saviem spēkiem.
Lolot sevis mīlestību un rūpes.

Tāpēc manī dzīvo pateicība mīlestībā.
Jo šis spogulis ir padarījis mani par to, kas esmu tagad.
Un tagad — esmu laimīga ar sevi.

Nav svarīgi otra cilvēka nodomi vai rīcība.
Svarīgi ir tas, ko tu ar to dari.

Vai tu dzīvo aizvainojumā un bailēs?
Vai tu turpini sevi mocīt un ļaut citiem pa tevi bradāt?
Vai tomēr…
Tu atklāj sevī tik milzīgu jaudu,
rodi sevī tik daudz spēka,
ka atgriezies pie savas patiesības —
tās, kuru neviens un nekas nespēj satricināt?

Spēku, ko tev neviens nespēj atņemt.
Un drosmi stāvēt savā patiesībā.
Turēt savas robežas —
bez attaisnošanās, bez vainas sajūtas, bez bailēm.
(Vai arī — par spīti tām.)

Tā ir visskaistākā mācība un rūpes,
kādas Visums tev var dot:
lai tu atrodi un iemīli sevi.

Atgriezies pie sevis!
Netērē savu enerģiju naidam, atriebībai vai bailēm!
Izmanto to, lai ietu SAVU ceļu!
Sadzirdētu savas dvēseles balsi.
Padarītu savu sirdi mīkstu.
Dziedinātu. Mirdzētu.
Un būtu brīva.

Pateicībā un mīlestībā —
par narcisiem, manipulatoriem, egocentriķiem un visām drāmas karalienēm.
Jo caur viņiem...
Es iepazinu sevi